87. Kādi ir priekšnosacījumi, lai saderināšanās būtu spēkā?


Konkordijas formula - Pamatdeklarācija

1 VI PAR DIEVA BAUSLĪBAS TREŠO LIETOJUMU

Tā kā Dieva bauslība tiek lietota ne vien,
pirmkārt, lai ar to uzturētu ārēju kārtību un godīgumu pret mežonīgiem, nepaklausīgiem ļaudīm,
otrkārt, lai caur to cilvēki tiktu vesti pie savu grēku atziņas,
bet, treškārt, arī tad, kad viņi caur Dieva Garu ir atdzimuši, pie Tā Kunga atgriezušies un tādā kārtā Mozus apsegs viņiem ir atsegts, ka viņi dzīvo un staigā bauslībā, - un tieši par šo trešo un pēdējo bauslības lietojumu radusies nevienprātība dažu teologu starpā.


2 Vieni ir mācījuši un uzskatījuši, ka atdzimušie mācās jauno paklausību jeb to, kādos labajos darbos viņiem piederas staigāt - ne no bauslības, ne arī šī mācība lietojama bauslības pamudinājuma dēļ; jo viņi caur Dieva Dēlu ir darīti brīvi, kļuvuši par Viņa Gara templi, un gluži kā saule bez kāda pamudinājuma pati no sevis veic savu parasto gaitu, tā arī viņi brīvi, paši no sevis, Svētā Gara iedvesmoti un mudināti, dara to, ko Dievs no viņiem prasa.


3 Turpretī otri ir mācījuši: lai gan patiesi ticīgie tiešām tiek mudināti caur Svēto Garu un tādējādi pēc sava iekšējā cilvēka no brīvas gribas dara Dieva prātu, - tomēr tieši Svētais Gars rakstīto bauslību lieto viņiem kā mācību, caur kuru arī patiesi ticīgie mācās Dievam kalpot ne pēc savām pašu domām, bet gan pēc rakstītās bauslības un vārda, kas ir noteikta norma un mēraukla dievbijīgai dzīvei un gaitai, lai to vadītu saskaņā ar mūžīgo nemaldīgo Dieva gribu.


4 Šīs nevienprātības izskaidrošanai un galīgai izbeigšanai mēs vienprātīgi ticam, mačam un apliecinām: lai gan patiesi ticīgie, patiesi pie Dieva atgrieztie un taisnotie kristieši ir atraisīti un darīti brīvi no bauslības lāsta, tomēr viņiem ik dienas jāvingrinās Tā Kunga bauslībā; kā ir rakstīts - svētīgi tie, "kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību" (Ps.1:2; 119:1). Jo bauslība ir spogulis, kurā tieši atspoguļojas Dieva griba un tas, kas Viņam tīkams, kas ticīgajam arvien jāpatur acu priekšā un uzcītīgi, bez mitas jālieto savā vidū.


5 Jo, lai gan bauslība nav dota taisnajam, kā liecina apustulis, bet netaisnajiem (l.Tim.1:9), tas tomēr nav jāsaprot vienkārši tā, ka taisnajiem būtu jādzīvo bez bauslības. Jo Dieva bauslība rakstīta viņu sirdīs, un pirmajam cilvēkam tūliņ pēc viņa radīšanas arī tika dota bauslība, pēc kuras viņam bija jādzīvo. Bet Sv. Pāvils šeit norāda, ka tos, kuri caur Kristu ir samierināti ar Dievu, bauslība nevar apkraut ar savu lāstu, tā arī nedrīkst mocīt atdzimušos ar saviem spaidiem, - tādēļ ka viņiem, viņu iekšējam cilvēkam Dieva bauslība ir tīkama.
6 Un, proti, ja ticīgie un izredzētie Dieva bērni caur viņos iemājojošo Garu šajā dzīvē taptu pilnīgi atjaunoti, tā ka savā dabā līdz ar visiem tās spēkiem viņi būtu pilnīgi brīvi no grēkiem, tad viņiem nevajadzētu nekādas bauslības un tātad arī nekāda pamudinātāja. Viņi paši no sevis, pilnīgi labprātīgi, bez jebkādas bauslības mācības, pamācības, skubināšanas vai pamudinājuma darītu to, kas pēc Dieva gribas ir viņu pienākums, - gluži kā saule, mēness un visas debesu zvaigznes pašas no sevis netraucēti iet savu parasto gaitu bez skubināšanas, pamudinājuma, piespiešanas vai dzīšanas saskaņā ar Dieva kārtību, kuru Viņš tiem reiz devis, jā, gluži kā mīļie eņģeli, kuri paklausa pilnīgi labprātīgi.
7 Tomēr ticīgie šajā dzīvē netiek atjaunoti pilnīgi un pavisam, completive vel consummative. Jo - lai gan viņu grēks caur Kristus pilnīgo paklausību ir segts, tā ka ticīgajiem tas netop pielīdzināts par pazudināšanu, kā arī caur Svēto Garu sākusies vecā Ādama nonāvēšana un šā cilvēka dvēseles atjaunošana Garā - taču vecais Ādams viņu daba un visos tās spēkos arvien vēl paliek.
8 Par to rakstījis apustulis: "Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru." (Rom.7:18-19) Tāpat: "Savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prata bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni." (Rom.7:23) Tāpat arī: "Miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv Pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat." (Gal.5:17)
9 Tādēļ šādu miesas tieksmju dēļ patiesi ticīgajiem, izredzētajiem un atdzimušajiem Dieva bērniem šajā dzīvē ik dienu vajadzīga ne vien bauslības mācīšana un pamudināšana, brīdinājumi un draudi, bet bieži vien - arī sods, lai viņi tiktu uzmundrināti un sekotu Dieva bauslībai, kā ir rakstīts: "Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus." (Ps.119:71) Un: "Es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams." (1.Kor.9:27) Tāpat arī: "Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni." (Ebr.12:8) Dr. Luters to plašāk paskaidrojis Baznīcas postillā 19. svētdienai pēc Trīsvienības svētkiem.
10 Bet ir nepieciešams, ievērojot izšķirību, paskaidrot, ko Evaņģēlijs dara, rada un paveic attiecībā uz ticīgo jauno paklausību un kāds šeit, ciktāl tas attiecas uz ticīgo labajiem darbiem, ir bauslības amats.
11 Jo bauslība gan saka, ka Dieva griba un pavēle ir, lai staigājam jaunā dzīvē, taču tā nedod spēku un spēju, ka mēs to spētu sākt un darīt; turpretī Svētais Gars, kas top dots un saņemts ne caur bauslību, bet caur Evaņģēlija sludināšanu (Gal.3:14), atjauno sirdi.
12 Pēc tam Svētajam Garam ir vajadzīga bauslība, lai no tās mācītu atdzimušos un desmit baušļos viņiem parādītu, kāda "ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs" (Rom.12:2); kādi ir labie darbi, "kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu" (Ef.2:10). Svētais Gars mudina viņus uz šādiem darbiem, taču, ja tie savas miesas dēļ tajos ir slinki, nolaidīgi un pretestīgi, Viņš pārmet to viņiem caur bauslību, tā pildīdams abus amatus kopā: Viņš nonāvē un dara dzīvu, Viņš ved uz elli un atkal izved no tās; Viņa amats ir ne vien mierināt, bet arī apsūdzēt, kā arī rakstīts: kad nāks Svētais Gars, Viņš "liks pasaulei (kurā ir arī vecais Ādams) izprast grēku, taisnību un tiesu. (Jņ.16:8).
13 Bet grēks ir viss, kas ir pret Dieva bauslību.
14 Un Sv. Pāvils saka: "Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā." Un vainas pieradīšana ir tiešais bauslības amats. Tādēļ, kad vien ticīgie paklūp, caur Svēto Garu no bauslības tiek pierādīta viņu vaina; tas pats Gars viņus atkal pieceļ un mierina ar svētā Evaņģēlija pasludinājumu.
15 Bet, lai no visiem pārpratumiem, cik vien iespējams izsargātos, skaidri un noteikti uzturētu un mācītu atšķirību starp bauslības darbiem un Gara darbiem, ar īpašu cītību jāpatur prātā: kad tiek runāts par labajiem darbiem, kas ir saskaņā ar Dieva bauslību (jo citādi tie nav labie darbi), - vārds "bauslība" šeit nozīmē vienu un to pašu, proti, nemainīgo Dieva gribu, pēc kuras cilvēkiem jādzīvo šajā dzīvē.


16 Bet atšķirību darbos nosaka to cilvēku atšķirība, kuri cenšas turēties pie šādas bauslības un Dieva gribas. Kamēr cilvēks nav atdzimis un turas pie bauslības, darīdams darbus tādēļ, ka tā ir pavēlēts, bailēs no soda vai atalgojumu meklējot, tikmēr šāds cilvēks vēl ir zem bauslības, un viņu darbus Sv. Pāvils tieši nosauc par bauslības darbiem, jo tie ir bauslības uzspiesti, kā kalpa darbi; un šie cilvēki ir svētie pēc Kaina kārtas (tas ir, liekuļi).
17 Turpretī, kad cilvēks caur Dieva Garu ir atdzimis un no bauslības atbrīvots, tas ir, kļuvis brīvs no šā dzinēja un tiek Kristus Gara vadīts, tad viņš dzīvo saskaņā ar nemainīgo Dieva gribu, kura ietverta bauslībā, un - ciktāl ir atdzimis - dara visu ar brīvu, priecīgu garu (l.Tim.1; Rom.6,8:14); un šādi darbi tieši nav saucami par bauslības darbiem, bet gan - par Gara darbiem un augļiem jeb, kā Sv. Pāvils tos nosauc, par "prāta bauslību un Kristus bauslību". Jo šādi cilvēki vairs nav padoti bauslībai, bet žēlastībai, kā saka Sv. Pāvils (Rom.8:2; Rom.7:23; 1.Kor.9:21).


18 Tā kā ticīgie šajā pasaulē netop pilnīgi atjaunoti un vecais Ādams paliek pieķēries viņiem līdz pat kapam, - viņos paliek un turpinās arī ciņa starp garu un miesu. Tādēļ viņu iekšējam cilvēkam gan ir patika pie Dieva bauslības, taču likums viņu locekļos pretojas tam likumam, kāds ir viņu prātā; tādējādi viņi nekad nav bez bauslības un tomēr - nevis pakļauti bauslībai, bet ir tajā: viņi dzīvo un staigā Tā Kunga bauslībā un tomēr neko nedara bauslības dzīti.


19 Turpretī, kas attiecas uz veco Ādamu, tas vēl paliek pieķēries viņiem, - tam jātiek dzītam ne vien ar bauslību, bet arī ar nelaimēm, un tomēr tas visu dara pret savu gribu un ne mazāk piespiesti kā bezdievīgie, kuri tiek dzīti un turēti paklausībā ar bauslības draudiem (1.Kor.9:27; Rom.7:18-19).


20 Tā arī šāda bauslības mācība vajadzīga ticīgajiem tādēļ, lai viņi nekristu pašsvētumā un sevis pielūgsmē un nesāktu, izlikdamies Dieva Gara vadīti, pašīzdomātu dievkalpošanu, kā ir rakstīts: "Nedariet jūs., ikviens, kā tam šķiet pareizi esam, ..[bet] ņem vērā un klausi visus šos vārdus, ko es tev pavēlu..; ..neko tev nebūs pie tā pielikt un nekā no tā atņemt." (5.Moz.12:8, 28; 13:1)
21 Tāpat bauslības mācība nepieciešama arī ticīgo labajiem darbiem: jo citādi cilvēks it viegli var sev iegalvot, ka viņa darbs un dzīve ir pavisam šķīsti un pilnīgi. Bet Dieva bauslība pavēl ticīgajiem labos darbus, gluži kā spogulī vienlaikus parādot un norādot, ka šajā dzīvē tie mūsos vēl ir nepilnīgi un nešķīsti, tā ka arī mums līdz ar mīļo Pāvilu jāsaka: "Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vel neesmu taisnots." (1.Kor.4:4) Tā Pāvils, mudinādams atdzimušos uz labiem darbiem, skaidri un noteikti norāda uz desmit baušļiem (Rom.13:9);un to, ka viņa labie darbi ir nepilnīgi un nešķīsti, viņš atzīstno bauslības (Rom.7:7); un Dāvids saka: Viam mandatorum tuorum cucurri - "Es tecēŠu Tavas bauslības ceļu.., [bet] neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajā vidū." (Ps.119:32; Ps.143:2)
22 Bet to, kā un kādēļ ticīgo labie darbi, lai arī šajā dzīvē grēka dēļ, kas ir miesā, vēl nepilnīgi un nešķīsti, tomēr ir Dievam tīkami, - nemāca bauslība, kura pieprasa pilnīgu, skaidru paklausību, lai varētu Dievam patikt. Bet Evaņģēlijs māca, ka mūsu garīgie upuri ir tīkami Dievam caur ticību, Kristus dēļ (1.Pēt.2:5; Ebr.11:4).
23 Tādējādi kristieši nav padoti bauslībai, bet žēlastībai, jo cilvēks caur ticību Kristum ir atbrīvots no bauslības lāsta un pazudināšanas, kā arī tādēļ, ka vīna labie darbi, lai arī vēl nepilnīgi un nešķīsti, tomēr caur Kristu ir Dievam tīkami, kā arī tādēļ, ka kristieši ne bauslības spaidu dēļ, bet - atjaunodamies caur Svēto Garu, no sirds, labprātīgi un nepiespiesti dara to, kas Dievam tīkams, ciktāl viņi pēc sava iekšējā cilvēka ir no jauna dzimuši; tomēr viņi pastāvīgi cīnās pret veco Ādamu.
24 Jo vecais Ādams kā nepakļāvīgs, spītīgs ēzelis vēl arvien ir viņos tā daļa, kuru nepieciešams ne vien ar bauslības mācību, pamācību, spaidiem un draudiem, bet dažkārt arī ar soda un nelaimju rungu piespiest būt paklausīgam Kristum, līdz grēcīgā miesa pilnīgi un galīgi tiek novilkta un cilvēks pilnīgi atjaunots augšāmcelšanā, kur viņam vairs nevajadzēs ne bauslības pasludinājuma, ne tās draudu un pārmetumu, kā arī Evaņģēlija - visa, kas piederīgs šai nepilnīgajai dzīvei.
25 Bet, kā viņi reiz skatīs Dievu vaigu vaigā, tāpat arī caur viņos iemājojušā Dieva Gara spēku labprātīgi, nepiespiesti, pavisam šķīsti un pilnīgi, ar tīru prieku darīs Dieva gribu un mūžīgi radīs iepriecinājumu tajā.


26 Tādēļ mēs noraidām un nosodām kā kristīgai tikumībai un patiesai dievbijībai postošus, kaitīgus maldus tādu mācību, kas māca ka bauslība iepriekš norādītajā veidā un mērā nav lietojama kristiešiem un patiesi ticīgajiem, bet gan vienīgi neticīgajiem, nekristīgajiem un neatgriezīgajiem.





Grāmatas Teksti Nodaļas