178. Kādas divas dabas ir apvienotas mūsu Pestītājā?
1 XII (V) ARTIKULS PAR ATGRIEŠANOS
Divpadsmitajā artikulā viņi atzīst par pieņemamu pirmo daļu, kurā mēs sakām, ka tam, kas ir grēkojis pēc Kristības, ir iespējams saņemt grēku piedošanu jebkurā laikā un ikreiz, kad vien cilvēks atgriežas. Otro daļu, kurā mēs sakām, ka atgriešanās daļas ir sirdssatriektība un ticība, viņi nosoda. Viņi noliedz to, ka atgriešanās otrā daļa ir ticība.
2 Ko te, Kārli, neuzvaramais imperator, lai mēs darām? Tā ir pati Evaņģēlija balss - ka ar ticību mēs saņemam grēku piedošanu. Šo Evaņģēlija balsi nosoda Atspēkojuma sarakstītāji. Tādēļ mēs nekādā ziņā nevaram piekrist Atspēkojumam. Mēs nedrīkstam nosodīt Evaņģēlija balsi, kas ir pilna mierinājuma un dziedinājuma. Noliegt, ka ar ticību mēs saņemam grēku piedošanu, - vai tā nav nekrietna izturēšanās pret Kristus asinīm un nāvi?
3 Tad nu mēs lūdzam tevi, Kārli, neuzvaramais imperator, pacietīgi un rūpīgi uzklausi mūs un iepazīsti šo pašu svarīgāko jautājumu, kas ir Evaņģēlija galvenā daļa - patiesā Kristus atzīšana un patiesā dievkalpošana. Jo visi godprātīgi vīri labi saprot, ka šajā jautājumā mēs visai Kristus baznīcai esam mācījuši patiesu, dievbijīgu, pestījošu un nepieciešamu mācību. No ļoti daudziem mūsu rakstiem viņi zina, ka Evaņģēlija gaisma ir atspīdējusi un daudzi bīstami maldi, kurus agrāk ar sholastiķu un kanonistu uzskatiem bija uzspiedusi mācība par atgriešanos, tagad ir izlaboti.
4 Pirms sākam aizstāvēt mūsu uzskatu, ir jāsaka sekojošais: visu kārtu visi krietnie vīri, arī no teologu kārtas, nešaubīdamies atzīst, ka pirms Lutera rakstiem mācība par atgriešanos ir bijusi ļoti neskaidra.
5 Sentenču grāmatās ir bezgalīgi jautājumi, kurus neviens teologs nav varējis kaut cik apmierinoši izskaidrot. Tā ļaudis nav spējuši kopumā šīs lietas nedz aptvert, nedz saprast, kas tad tiek prasīts pie atgriešanās un kur tiek meklēts sirdsapziņas miers.
6 Lai kāds no pretiniekiem nāk un pastāsta mums, kad notiek grēku piedošana. Labais Dievs, cik liela gan ir tumsa! Viņi nezina, vai grēku piedošana notiek baiļu nomāktībā (attritio) vai sirdssatriektibā (contritio). Un ja tā notiek sirdssatriektības dēļ, kāpēc tad vajadzīga Absolūcija un kāds labums no Atslēgu varas, ja grēks jau ir piedots? Patiešām, šeit viņi nopūlas par daudz un nekrietni vājina Atslēgu varu.
7 Citi izsapņo, ka ar Atslēgu varu vaina netiek piedota, bet mūžīgie sodi tiek aizstāti ar laicīgajiem sodiem. Tā dziedināšanas spēks esot nevis dzīvības un Gara kalpošanā, bet tikai dusmu un sodu kalpošanā. Citi, proti, tie, kas ir piesardzīgāki, iedomājas, ka ar Atslēgu varu tiek piedoti tie grēki, kas izdarīti pret baznīcu, nevis pret Dievu. Arī tie ir bīstami maldi. Ja Atslēgu vara mums nespēj sniegt mierinājumu Dieva priekšā, kas tad vēl cits mums dāvās mierīgu sirdsapziņu? Sekojošas lietas ir vēl vairāk samudžinātas.
8 Viņi māca, ka žēlastību mēs nopelnām ar contritio, tas ir, ar sirdssatriektību. Ja kāds šai sakarībā pajautātu, kāpēc Sauls, Jūda un līdzīgie neieguva žēlastību, viņi taču bija tik briesmīgi satriekti, tad saskaņā ar ticību un Evaņģēliju būtu jāatbild, ka Jūda nav ticējis, tas ir, nav sevi iedrošinājis ar Evaņģēliju un ar Kristus apsolījumu. Jo ticība parāda atšķirību starp Jūdas un Pētera sirdssatriektību. Bet pretinieki sniedz bauslības atbildi, ka Jūda nav Dievu mīlējis, bet baidījies no soda.
9 Bet kā gan izbiedēta sirdsapziņa, - īpaši tajās patiesi nopietnajās un lielajās pārbaudījumu mocībās, kuras aprakstītas psalmos, par kurām liecinājuši pravieši un kuras piedzīvo tie, kas patiesi atgriežas, - varēs izšķirt, vai tā bīstas Dievu Viņa paša dēļ vai arī lai izbēgtu no mūžīgiem sodiem? Šos dvēseles pārdzīvojumus var nošķirt vienu no otra uz papīra; taču faktiski tie nav tā nošķirami, kā lišķīgie sofisti to izsapņo.
10 Te mēs piesaucam visu krietno un gudro vīru spriedumus. Viņi bez šaubām atzīs, ka šie disputi pretinieku vidū ir visai samudžināti un ļoti mulsinoši. Un tomēr šeit tiek apspriests pats svarīgākais temats - par Evaņģēliju un grēku piedošanu. Visa mācība par šiem jautājumiem, kurus esam atstāstījuši, mūsu pretinieku rakstos ir pilna maldiem un liekulības un aptumšo mācību par Kristus nopelnu, Atslēgu varu un ticības taisnību.
11 Ar šīm lietām ir jāsastopas jau pie pirmās daļas - sirdssatriektības. Kas notiek tad, kad viņi nonāk līdz grēksūdzei? Cik gan lielas pūles ir vajadzīgas, lai uzskaitītu visus neskaitāmos grēkus, ja vēl turklāt lielāka uzmanība ir veltīta tiem grēkiem, kas vērsti pret cilvēku radītām tradīcijām? Un, lai vēl vairāk mocītu labos prātus, viņi kļūdaini apgalvo, ka šis uzskaitījums ir Dieva likumu pavēlēts.
12 Lai gan viņi pieprasa tieši grēku uzskaitīšanu, pamatojot to ar dievišķo likumu, taču tajā pašā laikā viņi vienaldzīgi runā par Absolūciju, kura patiesi ir dievišķi iedibināta un saskaņā ar dievišķo likumu. Viņi kļūdaini apgalvo, ka pats sakraments ex opere operato pat bez lietotāja godbijīgas attieksmes sniedz žēlastību. Par ticību, kas satver Absolūciju un mierina sirdsapziņu, viņi nerunā neko. Tas patiesi līdzinās tam, ko mēdz saukt par άπιέναι προ των μυστηρίων (aiziešanu pirms sakramenta sākšanās).
13 Un tagad trešā daļa - par gandarīšanu. Šeit diskusijas ir visjuceklīgākās. Viņi iedomājās, ka mūžīgā sodība tiek pārvērsta purgatorija sodos, un māca, ka tie daļēji tiek piedoti ar Atslēgu varu un daļēji tie esot izpērkami ar gandarīšanu.
14 Viņi turklāt piebilst, ka gandarīšanai ir jābūt tādiem darbiem, kas tiek darīti pāri par nepieciešamajiem darbiem, un par tiem viņi uzskata tādus muļķīgus rituālus kā, piemēram, svētceļojumus, rožukroņus vai līdzīgas lietas, kas nav Dieva pavēlētas.
15 Tad, gluži tāpat kā no purgatorija viņi sevi izpērk ar gandarīšanu, tika izdomāts ļoti ienesīgs līdzeklis, kā sniegt gandarīšanu. Viņi pārdod indulgences, apgalvodami, ka tās dodot gandarījumu. Un šis ienākums nav vienīgi no dzīvajiem, bet daudz vairāk no mirušajiem. Viņi sniedz gandarīšanu par mirušajiem ne tikai ar indulgencēm, bet arī ar mises upuri.
16 Tas nozīmē, ka gandarīšanas iespējas ir neierobežotas. Starp šīm apgrēcībām (kuras visas nevaram uzskaitīt) un dēmonu mācībām ir aprakta mācība par ticības taisnību Kristū un par Kristus nopelnu. Tāpēc visi krietnie vīri saprot, ka sofistu un kanonistu mācība par nožēlu ir atmetama derīgu un dievbijīgu apsvērumu dēļ.
Tālāk minētie viņu dogmati ir nepārprotami aplami un ir pilnīgi sveši ne vien Svētajiem Rakstiem, bet arī baznīctēviem, proti:
17 I. Ka saskaņā ar Dieva derību mēs nopelnām žēlastību ar labajiem darbiem, kas paveikti bez žēlastības.
18 II. Ka žēlastību mēs nopelnām ar attritio, tas ir, aiz bailēm no soda.
19 III. Ka grēka izdeldēšanai pietiek vienīgi ar nozieguma nosodīšanu.
20 IV. Ka grēku piedošanu mēs iegūstam nevis ar ticību Kristum, bet gan ar savu contritio, tas ir, sirdssatriektību.
21 V. Ka ar Atslēgu varu grēku piedošanu gūst nevis Dieva priekšā, bet tikai baznīcas priekšā.
22 VI. Ka ar Atslēgu varu netiek piedoti grēki Dieva priekšā, bet ka Atslēgu vara ir radīta, lai mūžīgos sodus pārvērstu laicīgajos un lai sirdsapziņām uzliktu noteiktus gandarīšanas darbus, lai radītu jaunus dievkalpojumus un lai pie šādiem gandarīšanas darbiem un dievkalpojumiem saistītu cilvēku sirdsapziņas.
23 VII. Ka pārkāpumu uzskaitīšana grēksūdzē, kā to māca pretinieki, ir nepieciešama saskaņā ar dievišķo likumu.
24 VIII. Ka kanoniskie gandarīšanas darbi ir nepieciešami, lai izpirktu purgatorija sodu, vai arī tie ir nepieciešami kā atlīdzinājums pārkāpumu dzēšanai. Jo tā to saprot nemācītie.
25 IX. Ka grēksūdzes sakramenta saņemšana panāk žēlastību ex opere operato - bez saņēmēja labās gribas, tas ir, bez ticības uz Kristu.
26 X. Ka Atslēgu vara atbrīvo dvēseles no purgatorija ar indulgenču palīdzību.
27 XI. Ka grēku paturēšanas gadījumos ne vien kanoniskais sods, bet arī vaina paturama tam, kas ir patiesi atgriezies.
28 Tad nu mēs, lai izglābtu dievbijīgās sirdsapziņas no šiem sofistu radītajiem labirintiem, norādām, ka grēknožēlai ir divas daļas - sirds satriektība (contritio) un ticība. Ja kāds grib pielikt klāt trešo - pienācīgos nožēlas augļus, tas ir, visas dzīves un ieradumu pārmaiņu uz labāko - pret to mēs neiebilstam.
29 Attiecībā uz contritio mēs noraidām šos izplūdušos un bezgalīgos prātojumus par to, vai mēs nožēlojam Dieva mīlestības dēļ, vai aiz bailēm no soda. Bet mēs sakām, ka contritio ir patiesas sirdsapziņas izbailes, kas jūt, ka Dievs dusmojas par grēku un skumst, ka cilvēks ir grēkojis. Šī contritio rodas tad, kad grēki tiek atklāti parādīti ar Dieva vārdu, jo tas ir Evaņģēlija sludināšanas pamats: atklāt grēkus un Kristus nopelna dēļ dāvāt grēku piedošanu, taisnību un Svēto Garu, un mūžīgo dzīvošanu, lai atdzimuši mēs varētu darīt labu.
30 Tā Evaņģēlija kopsavilkumu sniedz Kristus, kad Viņš saka Lūkas evaņģēlija pēdējā nodaļā 47. pantā: "Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām."
31 Par šīm sirdsapziņas izbailēm Raksti saka: "Jo manas vainas aug pāri manāt galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem.. Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās." (Ps.38:5, 9) Un: "Esi man žēlīgs, Kungs, jo es esmu noguris; dziedini mani, jo izbailes pārņēmušas visus manus locekļus! Arī mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, kavējies - cik ilgi vēl?" (Ps.6:3-4) Un: "Pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos.. Ja es nomierinu savu sirdi līdz rītam, Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva." (Ps.38:10, 13)
32 Šajās izbailēs sirdsapziņa sajūt Dieva dusmas par grēku, kuras cilvēkiem, kas pārdroši dzīvo pēc sava miesas prāta, nav zināmas. Tā redz grēka pretīgumu un nopietni nožēlo, ka cilvēks ir grēkojis; tajā pašā laikā tā arī bēg no draudīgām Dieva dusmām, jo cilvēka daba, ja tā netiek uzturēta ar Dieva vardu, šīs dusmas nespēj izturēt.
33 Tā Pavils saka: "Jo es bauslība bauslībai esmu nomiris.." (Gal.2:19)
34 Jo bauslība tikai apsūdz un biedē sirdsapziņu. Mūsu pretinieki ne vārda nesaka par ticības nepieciešamību šajās sirdsapziņas mokās; viņi sludina vienīgi to vārdu, kas atklāj grēkus. To mācīdami, viņi māca bauslību, nevis Evaņģēliju. Viņi apgalvo, ka cilvēki, ja tie mīl Dievu, ar šādām sirds sāpēm un mokām nopelna žēlastību. Bet kā gan cilvēki spēs mīlēt Dievu īstās briesmās, kad viņi izjūt vienīgi Dieva draudīgās un neizsakāmās dusmas? Ko gan citu kā tikai bezcerību māca tie, kas šajās sirdsapziņas mokās māca vienīgi bauslību?
35 Tā nu mēs pieliekam klāt atgriešanās otro daļu par ticību Kristum, ka sirdsapziņām, atrodoties šajās ciešanās, jāsniedz Evaņģēlijs par Kristu, kurā no žēlastības Kristus dēļ ir apsolīta grēku piedošana. Tātad ir jātic, ka Kristus dēļ no žēlastības viņiem tiek piedoti grēki.
36 Šī ticība iedrošina, stiprina un dara satriektās sirdis dzīvas, kā tas ir Rom. 5:1: "Tad nu mums, ticībā attaisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu." Šī ticība saņem grēku piedošanu. Šī ticība attaisno Dieva priekšā, kā to liecina iepriekšējā Rakstu vieta - "ticībā attaisnoti". Šī ticība parāda atšķirību starp Jūdas un Pētera, Saula un Dāvida grēknožēlu. Tāpēc Jūdas vai Saula grēknožēla neko nedod, jo tai nav pievienota ticība, kas satver Kristus dēļ dāvināto grēku piedošanu. Turpretim Dāvida un Pētera grēknožēla saņem svētību, jo tai ir pievienota ticība, kas satver grēku piedošanu, kas dāvināta Kristus dēļ.
37 Taču, iekams nav noticis izlīgums ar Dievu ticībā, vēl nav mīlestības. Jo bez Kristus bauslība nav izpildāma, kā teikts Rom. 5:2: "Ar Viņa [Kristus] gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus iemantot dievišķo godību." Šī ticība pamazām aug un visā dzīves laikā cīnās ar grēku, lai uzvarētu grēku un nāvi.
38 Tomēr ticībai seko mīlestība, kā jau agrāk esam teikuši. Tā skaidri var definēt bērna bailes filialis timor - tādas bailes, kas ir savienotas ar ticību, kur ticība mierina un uztur bailīgo sirdi. Turpretī bailes ir verdziskas, ja ticība neuztur bailīgo sirdi.
39 Atslēgu vara pārvalda un sniedz Evaņģēliju ar Absolūciju, kas ir patiesa Evaņģēlija balss. Kad runājam par ticību, mēs ietveram arī Absolūciju, jo ticība nāk no sludināšanas, kā to saka Pāvils (Rom.10:17). Dzirdot Absolūciju, tiek uzklausīts Evaņģēlijs, kas uzmundrina sirdsapziņu un sniedz tai mierinājumu.
40 Tā kā Dievs patiesi ar Vārdu dara dzīvu, tad Atslēgas patiesi Dieva priekšā piedod grēkus, kā teikts Lūkas 10:16: "Kas jūs klausa, tas klausa Mani." Tāpēc Absolūcijā dzirdamajai balsij ir jātic tieši tāpat kā balsij, kas skan no Debesīm.
41 Absolūciju tās patiesajā nozīmē var nosaukt par grēksūdzes sakramentu, kā izglītotākie sholastikas teologi to arī sauc.
42 Vienlaikus šī ticība pārbaudījumos daudzkārt tiek uzturēta ar Evaņģēlija pasludinājumu un sakramentu lietošanu. Jo tās ir Jaunās Derības zīmes - grēku piedošanas zīmes. Tās sniedz grēku piedošanu, tā kā to skaidri liecina Tā Kunga Mielasta vārdi: "Tā ir Mana miesa.. Tās ir Manas jaunās derības asinis.." (Mt.26:26, 28) Tātad ticība tiek saņemta un stiprināta ar Absolūciju, ar Evaņģēlija klausīšanos, ar sakramentu lietošanu, lai nepakristu, kamēr notiek cīņa ar grēka un nāves šausmām.
43 Šī atgriešanās izpratne ir skaidra un gaiša, tā vairo Atslēgu varas un sakramentu augsto godu un apgaismo Kristus sniegto svētību, tā māca mūs, ka mums ir Vidutājs un Samierinātājs Kristus.
44 Bet tā kā Atspēkojums mūs nosoda par to, ka esam uzsvēruši šīs divas atgriešanās daļas, tad ir jāparāda, ka paši Raksti ievieto šīs galvenās daļas grēknožēlā jeb bezdievīgo atgriešanā. Kristus saka: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt," (Mt.11:28)
45 Te ir divas daļas. Bēdas un grūtsirdība nozīmē - sirdssatriektību, grēka un nāves šausmas. Nākt pie Kristus nozīmē - ticēt, ka Kristus dēļ grēki tiek piedoti, ka sirdis tiek atjaunotas Svētajā Garā ar Kristus vārdu.
Tā nu šīs divas īpašās daļas ir: sirds satriektība un ticība. Kristus saka: "Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju." (Mk.1:15) Pirmajā daļā Viņš norāda uz grēkiem, bet otrajā - mūs mierina un sola grēku piedošanu. Jo ticība Evaņģēlijam nav vispārīgā ticība, kura ir arī velnam, bet tās patiesajā nozīmē - tā ir ticība Kristus sniegtajai grēku piedošanai. Šī piedošana ir atklāta Evaņģēlijā. Jūs redzat, ka te ir savienotas divas daļas: sirdssatriektība, kas atklāj grēkus, un ticība, kas saka: ticiet Evaņģēlijam. Ja kāds vēl piebilstu, ka Kristus šeit ietver arī atgriešanās augļus jeb visu jauno dzīvi, mēs pret to neiebildīsim. Jo ar to mums pietiek, ka nosauc šīs galvenās daļas: contritio, tas ir, sirdssatriektību un ticību.
46 Pāvils gandrīz ikreiz, kad apraksta grēknožēlu jeb atjaunošanu, uzsver šīs divas daļas - miršanu un dzīvdarīšanu: "Viņā jūs arī esat apgraizīti, ne cilvēku rokām, bet Kristū apgraizīti, un tā tikusi vaļā no savas grēcīgās dabas." (Kol.2:11) Pēc tam 12.pantā: "Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam,"
47 Te ir divas daļas. Viena ir atteikšanās no grēcīgās miesas, otra - uzmodināšana ticot. Vārdi - miršana, dzīvdarīšana, atteikšanās no grēcīgās miesas, uzmodināšana - nav jāsaprot Platona izpratnē par šķietamo pārmaiņu; miršana nozīmē patiesās izbailes, kādas ir tiem, kas mirst, un kuras daba nevar panest, ja tā netiek iedrošināta ar ticību. Tā viņš te nosauc atteikšanos no grēcīgās miesas, ko mēs parasti dēvējam par contritio, tas ir, sirdssatriektību, jo šajās sāpēs dabiskā ļaunā iekāre tiek šķīstīta. Dzīvdarīšana nav jāsaprot Platona izpratnē kā iedoma, bet kā mierinājums, kas patiesi uztur dzīvi, kura zūd sirds satriektība.
Tātad te ir divas daļas: sirdssatriektība un ticība. Jo, tā kā sirdsapziņa spēj gūt sev mierinājumu vienīgi ticībā, tad jāatzīst, ka tikai ticība uzmundrina, kā tas teikts Hab. 2:4 un Rom. 1:17: "No ticības taisnais dzīvos."
48 Kol.2:14 ir sacīts, ka Kristus ir izdzēsis bauslības rakstu, kas vērsts pret mums. Arī te ir divas daļas: raksts un raksta izdzēšana. Raksts ir sirdsapziņa, kas mūs apsūdz un nosoda. Savukārt bauslība ir vārds, kas atklāj un nosoda grēkus. Tad nu šī balss ir raksts, kas runā: "Es esmu grēkojis pret To Kungu," kā saka Dāvids (2.Sam.12:13). Šo balsi bezdievīgie un nolaidīgie cilvēki neņem nopietni. Viņi neredz un nelasa sirdī rakstīto bauslības saturu. Šo apsūdzību iepazīst vienīgi patiesās sāpēs un izbailēs. Tā nu raksts, kas mūs nosoda, ir pati sirdssatriektība. Izdzēst rakstu nozīmē - atņemt šo apsūdzību, kas pasludina, ka tiksim notiesāti, un iegūt stipru pārliecību, ka esam atbrīvoti no šīs apsūdzības. Bet šī jaunā pārliecība ir ticība, kas atceļ šo apsūdzību un atdod sirdij mieru un dzīvību.
49 Kādēļ gan būtu nepieciešams izteikt tik daudzas liecības, ja tās visur sastopamas Rakstos: "Tas Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei." (Ps.118:18) "Mana dvēsele skumst asarās, stiprini mani ar Savu vārdu!" (Ps.119:28) Pirmā daļa satur sirdssatriektību, otrajā - skaidri aprakstīts veids, kā sirdssatriektība mēs tiekam pārradīti - ar Dieva vārdu, kas sniedz žēlastību.
50 Tas uztur un atjauno sirdis. Un 1.Sam.2:6: "Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā." No šīm viena daļa nozīmē - sirdssatriektību, otra nozīmē - ticību.
51 Un Jes.28:21: "Viņš iedegsies un trīcēs dusmās kā Gibeona ielejā, lai izpildītu Savu nodomu, Savu neparasto [svešo] nodomu, lai izpildītu Savu darbu, Savu [paša] savādo darbu," Kad Dievs biedē, pravietis to nosauc par Dieva svešo darbu, jo Dieva īstenais darbs ir atjaunot un mierināt. Bet, viņš saka, Dievs biedē tāpēc, lai būtu vieta mierināšanai un atjaunošanai, jo pārdrošās sirdis neizjūt Dieva dusmas un nicina mierinājumu. Tādā veidā
52 Raksti parasti šos divus - izbailes un mierinājumu - savieno, lai mācītu, ka šīs galvenās atgriešanās daļas ir sirdssatriektība un ticība, kas mierina un attaisno. Mēs nezinām, kā atgriešanās dabu varētu izteikt vēl skaidrāk un vienkāršāk.
53 Tie ir divi īpašie Dieva darbi cilvēkos: izbiedēt un izbiedētos - taisnot un atjaunot. Visi Raksti ir sadalīti šādos divos darbos. Viena daļa ir bauslība, kas parāda, atklāj un nosoda grēkus. Otra daļa ir Evaņģēlijs - žēlastības apsolījums, kas dāvāts Kristū, un šis apsolījums vairākkārt atkārtots visos Rakstos: vispirms dots Ādamam, pēc tam patriarhiem, tālāk praviešu vārdiem izskaidrots, beidzot Kristus sludināts un atklāts jūdu vidū un apustuļu izplatīts visā pasaulē.
54 Jo visi svētie ir attaisnoti ar šo ticību apsolījumam, nevis savu sirds izbaiļu (attritio) vai sirdssatriektības (contritio) dēļ.
55 Līdzīgi piemēri rāda šīs abas daļas. Ādams tiek norāts pēc sava grēka un izbiedēts: tā bija contritio, tas ir, sirdssatriektība. Pēc tam Dievs apsola žēlastību; Viņš runā par sēklu, ar ko tiks iznīcināta velna valsts, nāve un grēks: šeit Viņš dāvā grēku piedošanu. Tās ir galvenās lietas. Ja arī vēlāk tiek pievienots sods, tad tomēr šis sods nenopelna grēku piedošanu. Par šo sodu veidu runāsim vēlāk.
56 Tā Dāvids, Nātana norāts un izbiedēts, saka: "Es esmu grēkojis pret To Kungu!" (2.Sam.12:13) Tā ir sirdssatriektība. Pēc tam viņš dzird Absolūciju: "Tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!" Šī balss paceļ Dāvidu, ar ticību viņu stiprina, attaisno un atjauno. Šeit pievienots arī sods, bet šis sods nenopelna grēku piedošanu.
57 Ne vienmēr ir arī pievienoti īpaši sodi, bet šiem diviem - sirdssatriektībai un ticībai - vienmēr ir jābūt pie atgriešanās, kā par to rakstīts Lūkas evaņģēlijā 7:37-38. Grēciniece nāk pie Kristus raudādama, ar šīm asarām kļūst redzama sirdssatriektība. Pēc tam viņa dzird Absolūciju: tev tavi grēki ir piedoti, tava ticība teviizglābusi, ej ar mieru. Tā ir atgriešanās otra daļa - ticība, kas viņu paceļ un mierina.
58 No visa iepriekš teiktā dievbijīgiem lasītājiem redzams, ka šīs atgriešanās daļas ir galvenās pie atdzimšanas un grēku piedošanas. Atdzimšanai un grēku piedošanai seko pienācīgi augļi un sodi. Tieši tāpēc mēs šīs divas daļas esam uzsvēruši, lai ticība, ko mēs prasām pie atgriešanās, taptu labāk redzama. Un arī tāpēc, lai vēl labāk varētu saprast, kas ir ticība, ko sludina Evaņģēlijs, kad tā tiek nolikta iepretim sirdssatriektībai un grēcīgās miesas nonāvēšanai.
59 Bet, tā kā pretinieki vārdu pa vārdam nosoda to, ko mēs sakām, proti, ka cilvēki ar ticību saņem grēku piedošanu, tad mēs pievienojam vēl dažus pierādījumus, no kuriem ir skaidri saprotams, ka grēku piedošana notiek nevis ex opere operato sirdssatriektības dēļ, bet gan ar īpašu ticību, kurā ikviens kristietis saņem grēku piedošanu. Šis ir galvenais artikuls, kura dēļ mēs cīnāmies ar saviem pretiniekiem un kura atzīšanu mēs vērtējam visaugstāk, jo tā ir īpaši nepieciešama visiem kristiešiem. Tā kā jau iepriekš šajā pašā jautājumā par attaisnošanu, šķiet, esam pietiekami daudz pateikuši, tad te mēs būsim kodolīgi. Jo mācības par atgriešanos un attaisnošanu ir ļoti līdzīgas.
60 Kad pretinieki runā par ticību, viņi saka, ka tā nāk pirms atgriešanās. Ar šo ticību viņi saprot nevis attaisnojošo ticību, bet vispārīgo ticību, ka ir Dievs, ka bezdievīgie tiek sodīti utt. Bez šīs ticības mēs prasām, lai būtu arī personiska ticība grēku piedošanai. Mēs runājam par šo īpašo ticību. Un to mēs vēršam pret uzskatu, kas pavēl uzticēties nevis Kristus apsolījumam, bet gan sirdssatriektības, nožēlas un gandarīšanas veiktajiem darbiem. Šī īpašā ticība seko bailēm, lai tās uzvarētu un atdotu sirdsapziņai mieru. Šai ticībai mēs piedēvējam attaisnošanu un atdzimšanu, jo tā atbrīvo no bailēm un rada sirdī mieru, prieku un jaunu dzīvi. Šo ticību mēs aizstāvam un pievienojam to pie atgriešanās, jo tā patiesi ir nepieciešama grēku piedošanai. Tāda ir kristīgās baznīcas ticība, kaut arī mūsu pretinieki nav ar mums vienisprātis.
61 Bet vispirms mēs vēlamies saviem pretiniekiem jautāt, vai Absolūcijas saņemšana pieder pie atgriešanās vai ne. Ja viņi nošķir to no atgriešanās - būdami veikli nošķiršanā - tad mēs neredzam, kāds gan no grēksūdzes ir labums bez Absolūcijas. Bet, ja viņi nenošķir Absolūcijas saņemšanu no grēksūdzes, tad viņiem ir jāatzīst, ka ticība ir atgriešanās daļa. Jo Absolūcija netiek saņemta citādi, kā tikai ar ticību. Bet to, ka Absolūcija tiek saņemta tikai ticībā, pierāda Pāvils, kas māca (Rom.4:16), ka apsolījumu nevar saņemt citādi, kā vienīgi ticībā. Absolūcija ir grēku piedošanas apsolījums. Tāpēc tā noteikti prasa ticību.
62 Mēs arī neredzam, ka Absolūciju jelkādi varētu saņemt tas, kas to neatzīst. Un vai noraidīt Absolūciju nav tas pats, kas apvainot Dievu melos? Ja sirds šaubās, tad Dieva apsolītās lietas tā uzskata par nedrošām un veltīgām. Tāpēc ir rakstīts: "Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli, tāpēc ka tas nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par Savu Dēlu." (1.Jņ.5:10)
63 Otrkārt, mēs domājam, ka pretinieki atzīs, ka grēku piedošana ir vai nu atgriešanās daļa, vai arī tās gals jeb, lietojot viņu izteikumu, terminus ad quem - robeža, līdz kurai. Tā tad tas, ar ko tiek saņemta grēku piedošana, ir tieši pievienots atgriešanās daļām. Turklāt - kaut arī visi elles vārti runātu mums pretī - visskaidrākā lieta ir tā, ka grēku piedošanu nevar saņemt citādi, kā vienīgi ar ticību, ka grēki tiek piedoti Kristus dēļ, kā teikts Rom. 3:25: "Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs." Tāpat Rom. 5:2: "Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši žēlastībā."
64 Jo izbiedētā sirdsapziņa nevar pret Dieva dusmām likt mūsu darbus vai mūsu mīlestību. Bet tā top mierināta tikai tad, kad satver Vidutāju Kristu un tic apsolījumiem, kas dāvāti Viņa dēļ. Jo tie, kas izsapņo, ka sirdis tiek mierinātas bez ticības uz Kristu, nesaprot, kas ir grēku piedošana vai kā to saņemt.
65 Pēteris citē Jesaju (Jes.49:23; 28:16): "Kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā." (1.Pēt.2:6) Tātad liekuļi, kuri ir pārliecināti, ka viņi saņem grēku piedošanu savu darbu, nevis Kristus dēļ, paliek kaunā. Un Pēteris saka: "Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu." (Ap.d.10:43) Nav iespējams to pateikt skaidrāk, kā jau teikts - "Viņa vārdā", un piebilst klāt - "visi, kas tic uz Viņu". Tātad tikai Kristus vārdā mēs saņemam grēku piedošanu, tas ir - Kristus dēļ, un nekādu mūsu nopelnu vai darbu dēļ. Un, kad mēs ticam, ka grēki mums tiek piedoti Kristus dēļ, tad mums tā arī notiek.
66 Mūsu pretinieki klaigā, ka viņi ir baznīca un ka viņi seko baznīcas vienprātībai. Bet arī Pēteris šīs mūsu lietas sakarība runa par baznīcas vienprātību. "Par Viņu," viņš saka, "liecina visi pravieši, ka ..Viņa vārdā dabū grēku piedošanu." Tiešām praviešu vienprātība uzskatāma par vispārējās jeb universālās baznīcas vienprātību. Mēs nepieļaujam iespēju, ka pāvestam vai baznīcai pienākas vara, kas ir pretēja praviešu vienprātībai.
67 Taču pāvesta Leona bulla atklāti nosoda šo artikulu par grēku piedošanu. To mūsu pretinieki nosoda arī Atspēkojuma rakstā. No tā redzams, kas ir baznīca pēc viņu domām. Viņi ne vien ar dekrētiem neatzīst uzskatu, ka grēku piedošanu mēs saņemam ar ticību Kristus dēļ, nevis mūsu darbu dēļ, bet arī pavēl to iznīcināt ar spēku un zobenu, pavēl ar visāda veida nežēlastību nogalināt labus vīrus, kas tā tic.
68 Taču viņu pusē ir lielas autoritātes: Skots, Gabriēls un citi tiem līdzīgi, kā arī baznīcas tēvu izteikumi, kurus viņi dekrētos atstāsta sagrozītā veidā. Tiešām viņi uzvar, ja ņemam vērā liecinājumu skaitu. Jo par Sentenču grāmatu ir rakstījis liels pulks visdullāko rakstnieku, kuri kā sazvērējušies aizstāv savus izdomājumus par attritio nopelnu, par darbiem un par citām lietām, par kurām jau iepriekš esam runājuši.
69 Taču neviens lai neļauj sevi ietekmēt ar citātu skaitu; vēlāko rakstu liecībām nav lielas autoritātes, jo viņi tās paši nav rakstījuši, bet tikai apkopojuši agrākos izteikumus, pārnesot citu uzskatus no vienas grāmatas uz otru. Viņi nav lietojuši savus spriedumus, bet, kā otrās šķiras senatori, klusējot līdzi atzinuši priekšgājēju maldus, tos nesaprazdami.
70 Tad nu mēs šos Pētera vārdus nešaubīdamies liekam pretim daudzajiem sentenču leģioniem, kam trūkst praviešu vienprātības.
71 Šai Pētera runai ir pievienota arī Svētā Gara liecība. Jo ir rakstīts: "Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja." (Ap.d.10:44)
72 Tad nu lai dievbijīgās sirdsapziņas zina, ka Dieva pavēle ir - ticēt, ka no Dieva žēlastības grēki tiek piedoti Kristus dēļ, ne mūsu darbu dēļ. Un ar šo Dieva pavēli tās stiprinās sirdis pret bezcerību un pret grēka un nāves briesmām.
73 Un lai tās zina, ka šīs uzskats baznīcā starp svētajiem ir jau no pasaules sākuma. Pēteris jo skaidri pauž praviešu vienprātību, un arī apustuļu raksti apliecina, ka viņi tic tam pašam. Netrūkst arī liecību no baznīcas tēviem. Bernhards saka to pašu skaidri saprotamos vārdos: "Pāri visam ir nepieciešams vispirms ticēt, ka grēku piedošanu tu nevari iegūt citādi kā vien ar Dieva laipnību, bet tam klāt vēl pieliec to, ka tu tici arī, ka caur Viņu tev grēki ir piedoti. Tas ir liecinājums, ko Svētais Gars rada tavā sirdī teikdams: Tavi grēki tev ir piedoti. Jo apustulis domā, ka cilvēks tiek attaisnots no žēlastības caur ticību."
74 Šie Bernharda vārdi brīnišķi paskaidro mūsu lietu, jo viņš ne vien prasa, lai vispārīgi ticam, ka grēki tiek piedoti žēlastībā, bet arī pavēl klāt pievienot īpašu ticību, ar kuru ticam, ka arī mums grēki tiek piedoti, un māca, kādā veidā mēs varam būt droši par grēku piedošanu, proti - ka mūsu sirdis tiek stiprinātas ar ticību un kļūst mierīgas ar Svēto Garu. Ko vēl vairāk grib pretinieki? Vai tiešām viņi aizvien vēl uzdrošinās noliegt, ka grēku piedošanu mēs iegūstam ticībā vai arī ka ticība ir atgriešanās daļa?
75 Treškārt, pretinieki saka, ka grēks tiek piedots, tāpēc ka baiļu (attritius) vai satriektības (contritius) pārņemts cilvēks rada sevī mīlestību uz Dievu, šādi nopelnot grēku piedošanu. Tas nav nekas cits kā bauslības mācīšana, atmetot Evaņģēliju un atceļot apsolījumu par Kristu. Viņi prasa tikai bauslību un mūsu darbus, jo bauslība pieprasa mīlestību. Turklāt viņi māca uzticēties tam, ka grēku piedošanu mēs panākam sirdssatriektības un mīlestības dēļ. Ko tad citu tas nozīmē, ja ne paļauties uz pašu darbiem, nevis uz Vārdu un Dieva apsolījumu par Kristu? Ja jau pietiek ar bauslību, lai panāktu grēku piedošanu, ja grēku piedošanu iegūstam savu darbu dēļ, tad kādēļ vēl vajadzīgs Evaņģēlijs un Kristus?
76 Mēs turpretim aicinām sirdsapziņas no bauslības atpakaļ pie Evaņģēlija un no uzticības saviem darbiem pie uzticības apsolījumam un Kristum, jo Evaņģēlijs sniedz mums Kristu un, pateicoties žēlastībai, apsola grēku piedošanu Kristus dēļ. Šis apsolījums liek mums uzticēties tam, ka tieši Kristus dēļ, nevis mūsu sirdssatriektības vai mīlestības dēļ, mēs tiekam samierināti ar Tēvu. Jo nav cita Vidutāja un Samierinātāja kā tikai Kristus. Mēs nevaram izpildīt bauslību, ja pirms tam neesam saņēmuši izlīgumu ar Dievu Kristū. Un, ja arī mēs veicam kādus darbus, tad mums tomēr ir jāapzinās, ka nevis šo darbu dēļ, bet gan Vidutāja un Samierinātāja Kristus dēļ mēs saņemam grēku piedošanu.
77 Tā patiešām ir Kristus nicināšana un Evaņģēlija atmešana: uzskatīt, ka grēku piedošanu mēs panākam bauslības darbu dēļ vai arī ka mēs to iegūstam kā citādi, nevis ticībā Kristum. Šo ieskatu mēs jau agrāk izskaidrojām, runājot par attaisnošanu, tas ir, mēs runājām par to, kāpēc mēs apliecinām, ka cilvēki tiek attaisnoti ticībā, nevis ar mīlestību.
78 Tātad pretinieku mācība, ka cilvēki ar sirdssatriektību un savu mīlestību saņem grēku piedošanu un paļaujas uz šo sirdssatriektību un mīlestību, - ir tikai bauslības mācība, turklāt pārprasta, gluži kā jūdi skatījās uz Mozus aizsegto seju. Iedomāsimies, ka mums ir mīlestība, iedomāsimies, ka mums ir darbi, tomēr ne mīlestība, ne darbi nevar būt samaksa par grēkiem. Tie nevar remdināt Dieva dusmas un atcelt Viņa spriedumu, kā teikts Ps.143:2: "Neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū!" Kristum piederošo godu nedrīkst piedēvēt mūsu darbiem.
79 Šo iemeslu dēļ Pāvils apliecina, ka mēs netiekam attaisnoti ar bauslības darbiem; tāpēc viņš bauslībai liek pretim grēku piedošanas apsolījumu: grēku piedošanu, kas tiek dāvāta Kristus dēļ un saņemta caur ticību. Pāvils aicina mūs prom no bauslības pie šā apsolījuma. Viņš liek mums raudzīties uz šo apsolījumu. Tas viss tiešām nebūtu vajadzīgs, ja mēs tiktu attaisnoti ar bauslību, nevis ar apsolījumu, vai arī - ja grēku piedošanu mēs panāktu savas personiskās taisnības dēļ.
80 Un ir saprotams, ka tāpēc, ka mēs paši nevaram piepildīt bauslību, mums ir dots apsolījums un Kristus. Tieši tāpēc ir nepieciešams, lai mēs, iekams darām bauslības darbus, vispirms tiekam samierināti caur apsolījumu. Bet apsolījums ir saņemams vienīgi ticībā. Tad nu ir nepieciešams, ka vainas nomāktie cilvēki ticībā satvertu grēku piedošanas apsolījumu, kas dāvināts Kristus dēļ, un atzītu, ka viņi no žēlastības Kristus dēļ ir samierināti ar Tēvu.
81 To izsaka Pāvila vārdi: "Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs." (Rom.4:16) Un: "Raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu." (Gal.3:22) Visi ir grēkā, neviens nevar tikt atbrīvots citādi, kā tikai caur ticību, satverot grēku piedošanas apsolījumu.
82 Tātad, pirms mēs darām bauslības darbus, mums ticībā ir jāsaņem grēku piedošana, lai gan, kā jau teikts, ticībai seko arī mīlestība, jo atdzimušie saņem Svēto Garu; tāpēc viņi sāk rīkoties saskaņā ar bauslību.
83 Mēs varētu sniegt vēl daudzas citas liecības, ja vien jau katram dievbijīgam lasītājam tās nebūtu skaidri saskatāmas Rakstos. Lai šī lieta būtu vieglāk pārskatāma, mēs nevēlamies to aplūkot pārāk plaši.
84 Jo tiešām, nav šaubu, ka tieši tāda ir Pāvila vārdu jēga - to arī mēs aizstāvam -, ka ar ticību mēs saņemam grēku piedošanu Kristus dēļ un ka ticībā pret Dieva dusmām mums ir jāliek Vidutājs Kristus, nevis mūsu darbi. Lai dievbijīgi ļaudis neļauj sevi samulsināt, kad pretinieki nepatiesi skaidro Pāvila izteikumus. Protams, nekas nav tik vienkārši un skaidri izteikts, ka to nevarētu atkal sagrozīt, atrodot tur kādus trūkumus. Mēs zinām, ka tas, ko esam apliecinājuši, ir patiesais Pāvila uzskats; mēs zinām, ka šī mūsu ticība sniedz dievbijīgām sirdsapziņām stipru mierinājumu, bez kura neviens nevar pastāvēt Dieva tiesā.
85 Tā nu ir noraidāmas šīs pretinieku farizejiskās domas, ka grēku piedošanu mēs nesaņemam ar ticību, bet tā esot jānopelna ar mūsu mīlestību un darbiem un ka mums pret Dieva dusmām esot jāliek sava mīlestība un darbi. Tā ir bauslības, nevis Evaņģēlija mācība, kad viņi izsapņo, ka cilvēks vispirms tiek attaisnots un samierināts ar Dievu caur bauslību, nevis ticībā Kristum; Kristus gan ir sacījis: "Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt." Un: "ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari." Jņ. 15:5)
86 Taču pretinieki izdomā, ka mēs esam nevis Kristus, bet Mozus zari. Jo viņi grib tapt attaisnoti ar bauslību, piedāvādami Dievam savu mīlestību un darbus, pat iekams viņi tapuši samierināti ar Dievu Kristū, iekams kļuvuši par Kristus zariem. Turpretim Pāvils apliecina, ka bauslība nav izpildāma bez Kristus. Tāpēc vispirms ir jāsaņem apsolījums: nevis pildot bauslību, bet gan ticībā mēs tiekam samierināti ar Dievu Kristus dēļ.
87 Mēs domājam, ka tas ir pietiekami skaidrs dievbijīgām sirdsapziņām. Un tādējādi tās saprot, kāpēc mēs esam pārliecināti, ka cilvēki tiek attaisnoti ticībā, nevis ar mīlestību, - jo pret Dieva dusmām mēs nevaram likt mūsu mīlestību vai darbus, bet pret Dieva dusmām mums ir jāliek mūsu Vidutājs Kristus. Tāpēc vispirms ir jātic grēku piedošanas apsolījumam, nevis jādara bauslības darbi.
88 Un visbeidzot, ja mēs saņemtu grēku piedošanu tādēļ, ka mīlam jeb piepildām bauslību, kā gan sirdsapziņa varētu iegūt mieru? Jo bauslība mūs vienmēr apsūdzēs, tāpēc ka mēs nekad neizpildām līdz galam Dieva bauslības prasības. Gluži ka Pāvils saka: "Bauslībai seko dusmība." (Rom.4:15) Hrizostoms saistībā ar atgriešanos jautā: kas mums sniedz pārliecību, ka mūsu grēki mums ir piedoti? Par to arī pretinieki jautā Sentencēs. To nevar atbildēt un sirdsapziņas nevar iegūt mieru, ja tām trūkst pārliecības, ka tā ir Dieva pavēle un pats Evaņģēlijs, lai droši uzticamies, ka grēki tiek piedoti no žēlastības Kristus dēļ un ka viņiem nav jāšaubās par to, ka tie ir piedoti. Ja kāds šaubās, tas, kā saka Jānis (1.Jņ.5:10), nosauc Dieva apsolījumu par meliem. Mēs šo ticības drošumu mācām meklēt Evaņģēlijā, bet pretinieki ar savu mācību atstāj sirdsapziņas nedrošas un svārstīgas.
89 Tomēr sirdsapziņas neko nedara saskaņā ar ticību, kad tās pastāvīgi šaubās par to, vai tām ir piedošana. Kā tās var, atrodoties šādās šaubās, piesaukt Dievu; kādā veidā tās var zināt, ka tiek uzklausītas? Tā visa dzīve ir bez Dieva un bez patiesas kalpošanas Dievam. Tad notiek kā Pāvils saka: "Kas nenāk no ticības, ir grēks," (Rom.14:23) Un, tā kā tās pastāvīgi svārstās šajās šaubās, tās nekad nepiedzīvo to, kas ir ticība. Tāpēc notiek tā, ka viņi līdz pat savas dzīves noslēgumam slīgst bezcerībā. Jo pretinieku mācība ir - bauslības mācība, Evaņģēlija atmešana, bezcerības mācība.
90 Tagad mēs labprāt atstājam visiem krietniem vīriem iespēju spriest par šo mācību par atgriešanos, jo šajā lietā nekas nav palicis neskaidrs, ka nevarētu noteikt, kuri ir tie, kas sniedz sirdsapziņām dievbijīgāku un dziedinošāku mācību - mēs vai pretinieki. Tiešām, mūs neiepriecina šīs nesaskaņas baznīcā, tāpēc ar vislielāko patiku mēs klusētu, ja vien mums nebūtu pretinieku radīta iemesla būtiskām nesaskaņām. Bet tagad, kad viņi nosoda skaidri redzamu patiesību, nav saprātīgi atstāt neievērotu Kristus un baznīcas lietu, kas nav mūsu personiskā lieta.
91 Mēs jau paskaidrojām, kādu iemeslu dēļ uzskatām, ka nožēla sastāv no divām daļām - sirdssatriektības un ticības. To mēs esam darījuši visai labprāt, jo no tēvu rakstiem par atgriešanos ir izplatīti daudzi izteikumi, kurus pretinieki, lai aptumšotu ticību, atstāstot ir sagrozījuši. Šie sagrozījumi ir šādi: nožēla ir izdarīto ļaunumu apraudāšana, kā arī turpmāka šo ļaunumu nepieļaušana; nožēla ir atbrīvošanās veids tam bēdu pārņemtajam, kas nosoda sevī to, ko viņš izdarījis. Šajos teikumos nav minēta ticība. Un pat viņu mācību iestādes, kad šo jautājumu skaidro, par ticību nekas netiek bilsts.
92 Tāpēc mēs ticību esam pievienojuši pie atgriešanās, lai vairāk ņemtu vērā ticības mācību. Jo tie izteikumi, kas prasa sirdssatriektību un labus darbus, bet nepiemin attaisnojošo ticību, atklāj, ka tā ir bīstama lieta.
93 Viņiem, kas ir savākuši vienkopus šīs Sentenču un dekrētu druskas, pelnīti var pārmest gudrības trūkumu. Jo, kad baznīctēvi runā te par vienu, te par otru atgriešanās daļu, būtu bijis labi ņemt un apkopot viņu spriedumus ne vien par vienu daļu, bet par abām daļām, tas ir, sirdssatriektību un ticību.
94 Tertuliāns lieliski runā par ticību, to pastiprinādams ar Dieva zvērestu, pravieša Ecehiēla izteiktu: "Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo." (Ec.33:11) Jo, tā kā Dievs zvēr, ka negrib grēcinieka nāvi, tas rāda, ka tiek prasīta ticība, lai mēs ticam zvērestam un droši uzticamies tam, ka Viņš mums piedod. Mums ir jātur augstā cieņā Dieva apsolījumu autoritāte. Šis apsolījums ir apstiprināts arī ar zvērestu. Tāpēc, ja kāds neatzīst, ka viņam tiek piedots, tas noliedz, ka patiesais Dievs ir zvērējis, un nekas nevar būt briesmīgāks par tādu zaimošanu. Tertuliāns saka tā: "Uz pestīšanu Viņš ielūdz pēc apbalvojuma pat zvērēdams: Teikdams "Es dzīvoju," Viņš vēlas, lai Viņam tic. Ak, mēs svētlaimīgie, kuru dēļ Dievs zvēr! Ak, mēs visnožēlojamākie, ja neticam Tam Kungam, kad Viņš zvēr!"
95 Un te ir jāzina, ka mums šī ticība ir jāatzīst, ka no žēlastības Dievs mums piedod Kristus dēļ, sava apsolījuma dēļ, nevis mūsu darbu dēļ vai mūsu sirdssatriektības, grēksūdzes un gandarīšanas dēļ. Ja ticība balstās uz šiem darbiem, tā tūliņ kļūst nedroša, jo bailīgā sirdsapziņa redz, ka šie darbi nav vērtīgi.
96 Tādēļ Ambrozijs visai skaidri saka par nožēlu: "Mums pienākas ticēt, ka mēs nožēlojam un mums tiek piedots, tomēr uz piedošanu mēs ceram saskaņā ar ticību, jo ticība to saņem gluži kā parādzīmi." Tāpat: "Tā ir ticība, kas pārklāj mūsu grēkus."
97 Tātad tēviem ir izteikumi ne vien par sirdssatriektību un darbiem, bet arī par ticību. Bet pretinieki, kas nesaprot ne atgriešanās būtību, ne baznīctēvu izteikumus, izvēlas tikai teikumus par vienu atgriešanās daļu, protams - par darbiem, bet citur esošos izteikumus, kas teikti par ticību, viņi neievēro, jo viņi tos nesaprot.
|
