241. Ko mēs kopā ar visu pareizās mācības Baznīcu apliecinām par taisnošanu?


Apoloģija Augsburgas ticības apliecībai

1 XXVII ARTIKULS PAR MŪKU SOLĪJUMIEM

Mums ir zināms, ka Tīringenes pilsētā Eizenahā pirms trīsdesmit gadiem dzīvojis kāds franciskāņu mūks vārdā Johans Hiltens, ko viņa paša ordeņa brāļi bija iemetuši cietumā, tādēļ ka viņš bija vērsies pret dažām vispārzināmām ļaunprātībām. Mums ir bijuši pieejami viņa darbi, no kuriem var gūt itin skaidru priekšstatu par to, kāda bijusi viņa Rakstu mācības izpratne. Tie, kas viņu pazina, liecina, ka viņš bijis kluss un pazemīgs sirmgalvis.
2 Viņš paredzēja daudzas lietas, kas līdz šim jau daļēji ir piepildījušās un, šķiet, daļēji īstenojas pašlaik. Mēs tās šeit negribam uzskaitīt, lai kādam nerastos aizdomas, ka šīs lietas tiek minētas vai nu aiz ienaida pret kādu, vai arī lai kādam izdabātu. Tomēr, kad sirmais vīrs beigu beigās - vai nu vecuma, vai nelabvēlīgo cietuma apstākļu dēļ - saslima, viņš ataicināja pie sevis cietuma uzraugu, lai bilstu viņam par savu vārgumu. Kad nu uzraugs, iedegdamies farizejiskā naidā, sāka pelt vīru viņa mācības dēļ, jo tā, kā viņam šķita, nāca par slīktu virtuvei, tad šis vīrs nopūzdamies vairs nepieminēja savu slimību, bet tikai atteica, ka šie apvainojumi viņam jāpacieš Kristus dēļ, jo viņš nav nedz rakstījis, nedz mācījis neko tādu, kas varētu graut mūku cieņu, bet vienīgi atspēkojis dažas vispārzināmas ļaunprātības.
3 "Bet," viņš teica, "kāds cits nāks 1516. Tā Kunga gadā, kas jūs iznīcinās, un jūs arī nevarēsit viņam pretoties." Vēlāk šo pašu paredzējumu par mūku ietekmes mazināšanos un minēto gadskaitli viņa draugi atrada vīra atstātajās piezīmēs par atsevišķām Daniēla grāmatas vietām.
4 Nākotne rādīs, cik daudz mēs varam uzticēties šiem paziņojumiem, tomēr ir arī citas zīmes, kas liecina par mūku autoritātes krišanos un nekādā ziņā nav mazāk ticamas par Šiem pareģojumiem. Patiešām, ir acīm redzams, kāda liekulība, uzpūtība, alkatība, kāds izpratnes un izglītības trūkums, kā arī nežēlīgums valda klosteros, kāda tukša lielība un arvien jauni peļņas iegūšanas veidi dveš no viņu sprediķiem. Ir arī citas apgrēcības, kuras mēs šeit nevēlamies pieminēt.
5 Klosteri, kas kādreiz bija kristīgās mācības skolas, tagad ir deģenerējušies, gluži kā zelta laikmetam pārejot dzelzs laikmetā vai arī platoniskajam kubam zaudējot harmoniju, kas, kā saka Platons, noved pie bojāejas. Pat visbagātākie klosteri nespēj neko vairāk, kā vienīgi uzturēt dīkdieņu pūli, kas, slēpjoties aiz dievbijības maskas, uzdzīvo par draudzes sarūpētajām mīlestības dāvanām.
6 Kristus tomēr atgādina: "Ja sāls nederīga., tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama," (Mt.5:13) Tāpēc mūki ar saviem tikumiem apdzied paši savu likteni.
7 Tagad klāt ir nākusi vēl cita zīme, kas liecina, ka viņi daudzās vietās ir panākuši dievbijīgo vīru nonāvēšanu. Nav šaubu, ka Dievs nekādā gadījumā neatstās šīs slepkavības neatriebtas.
8 Tomēr mēs neapsūdzam visus mūkus, jo uzskatām, ka daudzos klosteros vēl ir sastopami krietni vīri, kas, kā par viņiem izsakās daži autori, ar mērenību attiecas pret cilvēku ieviestiem rituāliem, kā arī neatzīst to nežēlību, ar kādu liekuļi darbojas viņu vidū.


9 Tomēr mēs šeit apspriežam nevis jautājumu, vai solījumi ir vai nav jāievēro, bet gan to, kāda ir tā mācība, ko tagad aizstāv Atspēkojuma raksta autori. Mēs uzskatām, ka likumīgie solījumi ir jāievēro. Un tomēr, šeit ir jāpārdomā, vai mums atzīt un atbalstīt šādus jautājumus: vai šie rituāli nopelna vai nenopelna grēku piedošanu un taisnošanu; vai tie ir gandarījums par grēkiem vai nav; vai tie ir vai nav pielīdzināmi Kristībai; vai tos ievērot - nozīmē ievērot baznīcas likumus un padomus; vai tie atbilst evaņģēliskajai pilnībai; vai tiem ir vai nav nopelnu pārpalikumi; vai šie nopelni, kas piešķirti citiem, var viņus glābt; vai solījumi, kas pamatojas šādos uzskatos, ir likumīgi; vai ir likumīgi tādi solījumi, kas, maskējoties ar dievbijību, patiesībā doti vienīgi slinkuma un vēdera dēļ; vai likumīgi ir tādi solījumi, kas ir doti piespiedu kārtā, vai arī, ko devuši tie, kas sava vecuma dēļ vēl nav noteicēji pār savu dzīvi un kurus vecāki vai draugi ir ieslodzījuši klosteros, liekot pārtikt no sabiedrības līdzekļiem, tajā pašā laikā nezaudējot tiesības uz paternitāti; vai ir likumīgi tādi solījumi, kas acīmredzami izraisīs ļaunas sekas un netiks ievēroti vai nu nespēka dēļ, vai arī tāpēc, ka šo brālību locekļi ir spiesti piekrist un veicināt mises ļaunprātīgu lietošanu, bezdievīgu svēto pielūgšanu un mudināt vajāt dievbijīgos vīrus.
10 Lai gan savā Ticības apliecībā mēs esam jau daudz runājuši par šāda veida solījumiem, ko nosoda pat pāvesta kanoni, tomēr pretinieki pavēl, ka viss, ko mēs esam rakstījuši, ir jānoraida. Tik tiešām, tie ir viņu vārdi. Turklāt ir vērts ieklausīties, ar kādu aizrautību viņi izķēmo mūsu spriedumus un uz ko viņi atsaucas, lai aizstāvētu savu lietu. Tāpēc mēs īsi apskatīsim dažus no mūsu argumentiem un cita starpā atspēkosim pretinieku pārgudro viltību. Bet tā kā viss šis jautājums ir rūpīgi un plaši apskatīts Lutera darbā, kuram viņš devis nosaukumu "Par mūku solījumiem", tad mēs šeit gribam vēlreiz atgādināt par šo grāmatu.


11 Pirmkārt, nepārprotami skaidrs ir tas, ka nav likumīgs tāds solījums, kura devējs domā, ka ar šo zvērestu viņš Dieva priekšā nopelna grēku piedošanu vai arī spēj gandarīt Dieva priekšā par grēkiem. Šāds uzskats ir nepārprotami vērsts pret Evaņģēliju, kas māca, ka mēs saņemam grēku piedošanu bez darbiem Kristus dēļ, kā to jau iepriekš skaidrojām. Mēs pareizi atsaucāmies uz izteikumu Pāvila vēstulē galatiešiem: "Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši." (Gal.5:4) Tas, kas tīko saņemt grēku piedošanu nevis ar ticību uz Kristu, bet gan ar klostera darbiem, laupa Kristum Viņa godu un vēlreiz sit Viņu krustā. Bet paklausieties, paklausieties, kā Atspēkojuma raksta autori izvairās no atbildes šajā jautājumā!
12 Šos Pāvila vārdus viņi attiecina tikai uz Mozus bauslību un piebilst, ka mūki visas lietas ir ievērojuši vienīgi Kristus dēļ un, lai nopelnītu mūžīgu dzīvošanu, ir centušies pēc iespējas vairāk dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Turklāt savu runu viņi beidz ar Šādiem šausmīgiem vārdiem: "Lūk, tādēļ visas tās lietas, kas vēršas pret mūku kārtu, ir ļaunas."
13 Ak Kristu, cik ilgi tu pacietīsi šīs nievas, ar kādām pret tavu Evaņģēliju vēršas mūsu ienaidnieki! Mēs Ticības apliecībā sakām, ka grēku piedošana tiek saņemta bez darbiem, Kristus dēļ, caur ticību. Ja šī nav pati Evaņģēlija balss, ja tas nav mūžīgā Tēva spriedums, ko Tu, būdams pie Tēva krūts, esi atklājis pasaulei, tad mēs taisnīgi esam pelnījuši sodu. Tomēr Tava nāve liecina, Tava augšāmcelšanās liecina, Svētais Gars liecina, visa Tava draudze liecina, ka tas patiesi ir viss Evaņģēlija saturs, proti, ka grēku piedošanu mēs saņemam nevis savu nopelnu dēļ, bet gan - Tevis dēļ caur ticību.
14 Pāvils, noliegdams, ka ar Mozus bauslības ievērošanu cilvēki varētu nopelnīt sev grēku piedošanu, šo godu cilvēku tradīcijām atņem vēl vairāk, kā viņš to skaidri liecina Vēstulē kolosiešiem (2:16). Ja Mozus bauslība, kam bija dievišķa izcelsme, nepelna grēku piedošanu, cik daudz mazāk to iespēj muļķīgu paradumu ievērošana, kas pamatojas laicīgos dzīves izkārtojumos.
15 Pretinieki liekuļo, sacīdami, ka Pāvils ir atcēlis Mozus bauslību, bet Kristus ieviesis savu, lai grēku piedošanu dāvātu nevis no žēlastības, bet gan citu likumu prasīto darbu dēļ, ja tagad tādi tiek ieviesti.
16 Ar šiem bezdievīgajiem un fanātiskajiem izdomājumiem viņi apbedī Kristus nopelnu. Turklāt viņi iedomājas, ka starp tiem, kas ievēro šo Kristus likumu, mūki ar savu liekulīgo nabadzību, pazemību un nevainību esot tie, kas to darot daudz pilnīgāk nekā citi, lai gan visas šīs lietas patiešām nav nekas cits kā acīmredzama izlikšanās. Dzīvojot pārpilnībā, viņi dižojas ar savu nabadzību un lielās ar savu paklausību, lai gan nevienai citai cilvēku kārtai nav vairāk brīvības kā mūku kārtai. Par celibātu mēs pat nevēlamies runāt. To, cik īsti liela šī šķīstība ir bijusi daudzos gadījumos starp tiem, kas to ir centušies uzturēt, jau ir norādījis Gersons. Un cik gan ir bijis to, kas vispār ir centušies šķīstību uzturēt?
17 Nu, protams, šāda liekulīga muku dzīve esot vispilnīgākā saskaņā ar Evaņģēliju! Tomēr Kristus nav stājies Mozus vietā, lai atlaistu mums grēkus mūsu darbu dēļ, bet gan, lai, Viņam ar saviem nopelniem stājoties pret Dieva dusmām mūsu vietā, mēs saņemtu piedošanu par velti. Kas pret Dieva dusmām liek personiskos nopelnus, apejot Kristus nopelnu, un grēku piedošanu mēģina iegūt pateicoties saviem nopelniem - vai tie būtu Mozus bauslības vai Dekaloga darbi, vai arī Benedikta, vai Augustīna priekšraksti, vai kādu citi noteikumi - tas pavisam noteikti ir "atcēlis apsolījumu, atsacījies no Kristus un atkritis no žēlastības". Tāds ir Pāvila spriedums.
18 Tagad arī Jūs, visžēlīgais Imperator, redzat, jūs firsti, un arī visas citas kārtas redzat, cik liela ir pretinieku nekaunība! Lai gan mēs šajā jautājumā esam atsaukušies uz Pāvila vārdiem, tomēr viņi pret to ir iebilduši, paši rakstīdami: "Tie izteikumi, kas šeit ir vērsti pret mūku kārtu, ir ļauni."
19 Kas var būt vēl patiesāks par to, ka cilvēki grēku piedošanu saņem ar ticību Kristus dēļ? Taču šo apgalvojumu šie vējagrābšļi iedrošinās nosaukt par ļaunprātīgu. Mēs nebūt nešaubāmies, ka Jūs, ja būtu iepriekš iepazīstināts ar šo nodaļu, būtu parūpējies, lai tādi zaimi tiktu izsvītroti no Atspēkojuma raksta.
20 Tā kā jau iepriekš tika visai plaši izklāstīts viņu bezdievīgais uzskats, ka grēku piedošana mums tiek dāvāta mūsu darbu dēļ, tad šoreiz mēs būsim kodolīgāki. Katrā ziņā, prātīgs lasītājs no iepriekš teiktā bez grūtībām varēs secināt, ka grēku piedošanu mēs nenopelnam ar mūku darbiem. Tāpēc nekādā ziņā nav pieļaujami zaimi, kas ir atrodami Toma darbos, proti, ka "iestāšanās klosterī ir pielīdzināma Kristībai." Tas ir neprāts - cilvēku tradīcijas, kam nav nedz Dieva pavēles, nedz apsolījuma, nolikt blakus Kristus iedibinātai kārtībai, kurai ir gan Dieva pavēle, gan arī apsolījums, kas satur žēlastības un mūžīgās dzīvības derību.


21 Otrkārt, tāda vingrināšanās kā pazemība, nabadzība un celibāts, ja vien tas nav nešķīsts, ir - adiafora. Tāpēc arī svētie ar godbijību var vingrināties šajās lietās, kā to darīja Bernhards un Francisks, kā arī citi svētie vīri. Šīs lietas viņi lietoja miesas dēļ, lai izbrīvētu laiku mācīšanai un citiem dievbijīgiem darbiem, nevis tāpēc, ka šie darbi paši par sevi būtu kalpošana, kas taisno vai arī nopelna mūžīgo dzīvošanu. Visbeidzot - šīs lietas pieder tai pašai kategorijai par kuru Pāvils saka: "Jo miesas vingrināšana maz ko der." (1.Tim.4:8)
22 Ir ticams, ka arī tagad kaut kur klosteros ir atrodami krietni vīri, kas ir iesaistījušies Vārda kalpošanā, lietodami šos paradumus bez ļaunas izpratnes.
23 Tomēr uzskats, ka šie paradumi būtu tāda kalpošana, kuras dēļ cilvēki Dieva priekšā tiek atzīti par taisniem un ar kuriem tiek pelnīta mūžīgā dzīve, ir pretrunā ar Evaņģēliju par ticības taisnību, kas māca, ka Kristus dēļ mums tiek dāvāta taisnība un mūžīgā dzīvošana. Tas ir pretrunā arī ar Kristus vārdiem: "Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi." (Mt.15:9) Tas ir pretrunā arī ar Šo izteikumu: "Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks." (Rom.14:23) Taču, kā viņi var pierādīt, ka šie paradumi ir kalpošana Dievam, kuru Dievs savā priekšā atzīst par taisnību, ja tiem trūkst Dieva vārda apstiprinājuma?
24 Uzlūkojiet, tomēr šo pretinieku nekaunību! Viņi ne tikai māca, ka šie paradumi ir kalpošana Dievam, kas taisno, bet arī piedēvē šai kalpošanai pilnību, tas ir, ka tā daudz vairāk par citām dzīves kārtām izpelnās grēku piedošanu un taisnošanu. Šeit saduras daudzi maldīgi un postoši viedokli. Viņi iedomājas, ka ievēro ne tikai pavēles, bet arī evaņģēliskos padomus. Pēc tam šie augstsirdīgie cilvēki, kas ir iztēlojušies, ka viņiem ir nopelnu pārpalikumi, pārdod tos citiem.
25 Visas šīs lietas ir acīmredzami farizejiski meli. Tik tiešām, uzskatīt, ka viņi tik lielā mērā izpilda Dekaloga prasības, ka nopelni paliek vēl pāri, ir galēja bezdievība, jo nav neviena svētā, ko neapsūdzētu tādas pavēles kā: "Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds." (5.Moz.6:5) Vai arī: "Tev nebūs iekārot!" (Rom.7:7) Pravietis saka tā: "Visi cilvēki ir meli." (Ps.116:11) Tas ir, par Dievu neviens nedomā pareizi, neviens pietiekami nebīstas Dievu un pietiekami neuzticas Viņam. Lūk, tādēļ mūki nepamatoti dižojas, ka, ievērojot klosteru dzīvi, tiek piepildīti baušļi un turklāt vairāk nekā ir prasīts.
26 Tādējādi krāpšana ir arī tā, ka mūku paradumi esot Evaņģēlija ieteikti darbi. Evaņģēlijs nav sniedzis nekādus padomus attiecībā uz atšķirību ievērošanu cilvēku ģērbšanās veidā, ēšanā un atteikšanos no īpašuma. Tās visas ir cilvēku tradīcijas, par kurām viss ir pateikts vārdos: "Ēdiens mūs netuvinās Dievam." (1.Kor.8:8) Lūk, tādēļ šāds dzīves veids nedz taisno, nedz arī ir pilnīgs; taisni otrādi, kad šīs lietas tiek piedāvātas ar šādu maldīgu izkārtni, tad tās ir vienīgi "dēmonu mācības"!


27 Jaunavības saglabāšana ir ieteicama, bet, kā jau iepriekš teikts, tikai tiem, kuriem ir šī dāvana. Turklāt uzskatīt, ka evaņģēliskā pilnība pamatojas cilvēku tradīcijās, ir vispostošākā kļūda. Tiešām, tā jau pat musulmaņu mūki varētu dižoties, ka viņiem ir evaņģēliskā pilnība. Tāpat arī evaņģēliskā pilnība nepamatojas vis kādos citos paradumos, kas tiek sauktas par adiaforu, bet gan - tā kā Dieva valstība ir "taisnība, miers un prieks Svētajā Garā" - tā ir pieaugšana bijībā pret Dievu, uzticībā žēlastības apsolījumam Kristū un rūpēs par paklausību aicinājumam, kā to arī norāda Pāvils, teikdams: "Mēs., topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars." (2.Kor.3:18) Viņš nesaka: Mēs laiku pa laikam saņemam citu kapuci vai citas kurpes, vai citas jostas. Nožēlojami, ka baznīcā ir jālasa un jāklausās tādi farizejiski - jā, pat musulmaniski - izteicieni, ka Evaņģēlija pilnība, Kristus valstība, kas ir mūžīgā dzīvošana, ir ietērpta šādos neprātīgos paradumos un tamlīdzīgās blēņās.
28 Tad nu tagad uzklausiet mūsu areopagītus, kādu necienīgu izteikumu viņi ir iekļāvuši savā Atspēkojuma rakstā. Viņi saka tā: "Svētajos Rakstos tiek skaidri uzsvērts, ka mūku dzīve, ja tiek ievēroti tās priekšraksti, ko ar Dieva žēlastību spēj jebkurš mūks, ir nopelnījusi mūžīgo dzīvošanu, un patiešām Kristus to ir apsolījis (Mt.19:29) daudz vairāk tiem, kas būs atstājuši savas mājas vai brāļus utt."
29 Šie ir mūsu pretinieku vārdi, ar kuriem vispirms tiek visbezkaunīgākā veidā paziņots, ka Svētajos Rakstos ir uzsvērts, it kā mūku dzīve izpelnītos mūžīgu dzīvošanu. Interesanti, kur gan Svētajos Rakstos būtu minēta mūku kārta? Tā, lūk, pretinieki ved savu prāvu, tā šie bezatbildīgie ļautiņi atsaucas uz Svētajiem Rakstiem. Lai gan tas nevienam nav noslēpums, ka mūku kārta ir radusies nesen, tomēr viņi atsaucas uz Rakstu autoritāti un vēl apgalvo, ka šis viņu rīkojums ir skaidri pausts Rakstos.
30 Turklāt viņi vēl nopeļ Kristu, sakot, ka cilvēki, pieņemdami mūku kārtu, izpelnās mūžīgu dzīvošanu. Šādu godu, ka tiem vajadzētu nopelnīt mūžīgo dzīvošanu, Dievs nav piedēvējis pat saviem baušļiem, kā tas skaidri ir pateikts pravieša Ecēhiēla grāmatā: "Tā arī Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību." (Ec.20:25)


31 Pirmkārt, neapšaubāmi skaidrs ir tas, ka grēku piedošana tiek iegūta nevis ar mūka dzīvi, bet, kā jau iepriekš esam teikuši, saņemama bez darbiem ticībā.
32 Otrkārt, Kristus dēļ mūžīgā dzīvošana aiz žēlsirdības tiek dāvāta tiem, kas piedošanu saņem ar ticību un neliek Dieva spriedumam pretī savus nopelnus, kā to ar vislielāko nopietnību uzsver arī Bernhards: "Vispirms, pāri visām lietām ir nepieciešams ticēt, ka grēku piedošanu nav iespējams iegūt nekā citādi kā vien caur Dieva laipnību. Otrkārt, jūs vispār nevarat veikt nevienu labu darbu tikmēr, kamēr Viņš pats jums to nedos. Beidzot - arī mūžīgo dzīvošanu jūs nevarat izpelnīties ar darbiem, līdz kamēr Viņš jums to nedāvās par velti." Par pārējām lietām, kas no iepriekš teiktā secināmas, mēs esam jau runājuši. Turklāt Bernhards nobeigumā vēl piebilst: "Neviens lai sevi nemaldina, jo, ja kāds nopietni pārdomās, tad ikviens bez šaubām atklās, ka viņš ar saviem desmit tūkstošiem nevar pretoties tam, kas pret viņu nāk ar divdesmit tūkstošiem."
33 Tā kā mēs nebūt nepelnām grēku piedošanu vai, labāk sakot, mūžīgo dzīvošanu, pildīdami dievišķo likumu, bet ir nepieciešams tiekties pēc žēlsirdības, kas apsolīta Kristū, tad nesalīdzināmi mazāk šis gods - grēku piedošanas izpelnīšanās jeb mūžīgā dzīvošana - ir piedēvējama mūku paradumiem, kas ir tikai cilvēku tradīcijas.
34 Tie, kas māca, ka mūku dzīve izpelnās grēku piedošanu jeb mūžīgo dzīvošanu, gluži vienkārši aptumšo Evaņģēliju, tas ir, nepelnīto grēku piedošanu un apsolīto žēlastību Kristū, kā arī paļāvību, kas pienākas Kristum, un visu to attiecina uz šiem muļķīgajiem paradumiem. Kristus vietā viņi pielūdz savas kapuces un savu zemiskumu. Turklāt, lai gan viņiem pašiem ir nepieciešama žēlsirdība, viņi rīkojas bezdievīgi, izgudrodami nopelnu pārpalikumus un pārdodami tos citiem.


35 Par šo tēmu mēs šeit izsakāmies ļoti kodolīgi, jo no tā, ko iepriekš esam teikuši attiecībā par taisnošanu, par grēknožēlu, par cilvēku tradīcijām, ir pilnīgi skaidrs, ka mūku solījumiem nav tāda vērtība, ka to dēļ tiktu dāvāta grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana. Tā kā Kristus tradīcijas sauc par veltīgu kalpošanu Dievam, tad tās nekādā veidā neveicina evaņģēlisko pilnību.
36 Turpretim pretinieki grib veikli izlikties, ka vīni mīkstina vispārzināmo priekšstatu par pilnību. Viņi neapgalvo, ka mūku dzīve ir pilnīga, bet gan saka, ka tas ir stāvoklis, kura tiek sasniegta pilnība. Kāda asprātīga frāze! Mēs atminamies, ka šis labojums parādījās pie Gersona. Tik tiešām, ir acīm redzams, ka piesardzīgi vīri, sarūgtināti par pārmērīgu mūku dzīves slavinājumu, lai gan nav uzdrošinājušies atņemt tai visas pilnības slavu, ir pievienojuši šo labojumu, ka tas ir stāvoklis, kurā pilnība iegūstama.
37 Ja mēs turamies pie šā skaidrojuma, tad mūku kārtai nebūs vairāk pilnības par zemkopja vai amatnieka dzīvi, jo arī tie ir stāvokļi, kuros ir jāiegūst pilnība. Tik tiešām, visiem cilvēkiem, lai kādā aicinājumā viņi atrastos, ir jātiecas pēc pilnības, tas ir, jātiecas pieaugt bijībā pret Dievu, pieaugt ticībā, mīlestībā pret tuvāko un tamlīdzīgām garīgām vērtībām.
38 Eremītu vēsturē ir atrodami dzīves stāsti par Antoniju un citiem, kuri rāda, ka nav atšķirību starp dažādām dzīves jomām. Tiek stāstīts, ka tad, kad Antonijs griezās pie Dieva ar lūgumu, lai viņam parādot, kādas, sekmes viņš ir guvis ar šādu dzīves veidu, Dievs viņam sapnī norādījis uz kādu kurpnieku Aleksandrijā, kuram bijuši līdzīgi panākumi. Nākamajā dienā Antonijs ir ieradies pilsētā un devies pie kurpnieka, lai uzzinātu par šā vīra rituāliem un dāvanām. Pēc sarunas ar šo cilvēku viņš neatklāja neko citu, kā vienīgi to, ka, rīta agrumā cēlies, šis vīrs dažos vārdos lūdz par visu valsti un pēc tam dodas uz savu darbu. Šeit Antonijs saprata, ka taisnošana nav sasniedzama ar dzīves veidu, kuru viņš pieņēmis.
39 Taču pretinieki, tagad gan atturoties no pārlieku lielas pilnības slavināšanas, tomēr patiesībā domā pretēji. Viņi pārdod nopelnus un piešķir tos citiem, aizbildinoties, ka pildot priekšrakstus un ieteikumus, tādējādi tiešām uzskatot, ka viņiem ir nopelnu pārpalikumi. Bet kas tas ir, ja ne pilnības piešķiršana sev pašam? Arī pašā Atspēkojumā ir minēts, ka mūki spējot dzīvot daudz pilnīgākā saskaņā ar Evaņģēliju. Tas nozīmē, ka Atspēkojuma raksts pilnību piedēvē cilvēku tradīcijām, sakot, ka mūki dzīvo pilnīgākā saskaņā ar Evaņģēliju, jo viņiem nepieder īpašums, tie nav devušies laulībā un paklausa rīkojumiem par apģērbu, ēdieniem un tamlīdzīgām blēņām.
40 Tāpat Atspēkojums apgalvo, ka mūki nopelna pilnīgāku mūžīgo dzīvošanu un apstiprinājumam citē Rakstus: "Kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību." (Mt.19:29) Tātad arī nupat minētajiem, sagudrotajiem reliģiskajiem rituāliem viņi piešķir pilnību. Tomēr pēdējais Rakstu fragments nekādā ziņā neatbalsta mūku dzīves veidu, jo Kristus negrib, ka vecāku, sievu, brāļu pamešana būtu darbs, kas jādara tāpēc, lai izpelnītos grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Patiešām, šāda veida savu tuvinieku un īpašumu pamešana ir zaimošana. Neapšaubāmi, ka šāda attieksme laupa Kristum godu, ja kāds pamet vecākus vai sievu, lai ar šādu rīcību nopelnītu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu.
41 Turklāt šī pamešana ir divējāda. Pirmā tiek īstenota bez aicinājuma un Dieva pavēles. Kristus nav to atzinis (Mt.15:9), jo darbi, kurus rnēs paši esam izvēlējušies, ir veltīga kalpošana Dievam. Tas, ka Kristus neatzīst šādu bēgšanu, īpaši skaidri kļūst redzams tad, kad Viņš runā par sievas un bērnu pamešanu. Mēs zinām, ka Dieva bauslis aizliedz pamest sievu un bērnus. Otra ir pamešana, kurai ir Dieva pavēle, proti, kad kāda vara vai despotiska kundzība spiež mūs atsacīties vai noliegt Evaņģēliju. Lūk, šeit mums ir pavēle, lai labāk paciešam pārestību, drīzāk pieļaujam, ka mums tiek atņemta ne tikai manta, sieva un bērni, bet pat dzīvība [nekā zaudējam Evaņģēliju]. Šādu pamešanu Kristus atzīst un tāpēc vēl piebilst - "Manis un Evaņģēlija dēļ" (Mk.10:29), lai norādītu, ka Viņš runā nevis par netaisnu izturēšanos pret sievu un bērniem, bet par netaisnības paciešanu Evaņģēlija apliecināšanas dēļ.
42 Evaņģēlija labad mums ir jāatsakās pat no savas miesas. Būtu smieklīgi iedomāties, ka sevis nogalināšana, atsakoties bez Dieva pavēles no savas miesas, ir kalpošana Dievam. Tāpat muļķīgi būtu iedomāties, ka atteikšanās no īpašumiem, draugiem, sievas, bērniem, lai gan Dievs to nav pavēlējis, ir kalpošana Dievam.


43 Īsi sakot, ir acīmredzams, ka šeit tiek ļaunprātīgi sagrozīts Kristus teiktais par mūku dzīvi. Ja nu vienīgi iespējams, ka šeit vietā būtu izteikums par to, ka šajā dzīve viņi atgūs simtkārtīgi. Tiešām, ļoti daudzi ir kļuvuši par mūkiem nevis Evaņģēlija, bet izšķērdīgas un laiskas dzīves dēļ, kuri trūcīgā mantojuma vietā nu ir uzgājuši neizsmeļamas bagātības.
44 Tomēr, gluži kā visa šī mūku darbošanās ir acīm redzama liekulība, tāpat liekulīga ir arī Svēto Rakstu citēšana, slēpjot patiesos iemeslus. Tāpēc viņi grēko divkārši, tas ir, viņi krāpj cilvēkus un to dara, slēpojoties aiz Dieva vārda.
45 Attiecībā uz dzīves pilnību tiek citētas arī citas Rakstu vietas: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod vīšu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakal." (Mt.19:21) Šo Rakstu vietu iecienījuši daudzi, kas iedomājušies, ka pilnība ir atsacīšanās no īpašumiem un to pārraudzības.
46 Ļausim, lai filozofi slavē Aristipu, kas lielu daudzumu zelta izmeta jūrā. Tomēr šādi piemēri nekādi neattiecas uz kristiešu pilnību, īpašuma sadalīšana, pārvaldīšana un iegūšana attiecas uz civiliem iekārtojumiem, ko bauslī ir apstiprinājis Dieva vārds: "Tev nebūs zagt." Atteikšanās no īpašuma Rakstos nav nedz pavēlēta, nedz ieteikta, jo evaņģēliskā nabadzība nenozīmē atteikšanos no īpašuma, bet gan - nebūt skopam, nepaļauties uz mantu, gluži kā Dāvids bija nabadzīgs visbagātākajā valstī.
47 Lūk, tāpēc ir tā, ka atteikšanās no īpašuma, būdama tikai cilvēku tradīcija, ir veltīga kalpošana. Pārspīlēta ir arī pārlieku lielā cildināšana darbā Extravagante, kurā ir teikts, ka visu īpašuma tiesību noraidīšana Dieva dēļ ir cildena un svēta, kā arī ir ceļš uz pilnību. Tā patiešām ir visbīstamākā lieta - ar šādiem pārspīlētiem slavinājumiem nonākt pretrunā ar laicīgo varu.
48 Un tomēr, pretinieki apgalvo, ka Kristus šeit runā par pilnību. Taču tie, kas sagrozītā veidā citē Rakstus, izturas varmācīgi pret tekstu. Turpretim pilnība pamatojas tajos vārdos, kurus ir pievienojis Kristus, teikdams: "Staigā Man pakal."
49 Šeit Viņš sniedz priekšzīmi - aicinājumā būt paklausīgam. Tā kā aicinājumi ir atšķirīgi, tad arī šis aicinājums neattiecas uz visiem, bet tieši uz to personu, ar kuru tajā brīdī runā Kristus, gluži tāpat kā mums nav jāatdarina aicinājums Dāvidam pārvaldīt valsti un Ābrahāmam upurēt savu dēlu. Aicinājumiem ir personisks raksturs, līdzīgi kā ikdienas rosība ir atkarīga no apstākļiem un cilvēkiem, taču piemērs par paklausību attiecas uz visiem gadījumiem.
50 Uzticēties un paklausīt šim aicinājumam - tā jauneklim būtu pilnība. Tādējādi pilnība mums ir tad, kad ikviens patiesā ticībā paklausa savam aicinājumam.


51 Treškārt, mūku solījumos tiek apsolīta šķīstība. Iepriekš mēs runājām par priesteru laulību, proti, ka dabisko likumu cilvēkos nevar atcelt ar solījumiem vai priekšrakstiem. Tā ka ne visiem ir savaldības dāvana, tad daudzi sava vājuma dēļ nespēj saglabāt atturību. Patiesi, neviens zvērests vai priekšraksts nevar atcelt Svētā Gara pavēli: "Netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs." (1.Kor.7:2) Tieši tāpēc šis solījums nav domāts tiem, kam trūkst atturības dāvanas un kas sava vājuma dēļ apgānās.
52 Par visu šo tēmu iepriekš jau ir pietiekami pateikts, un šā iemesla pēc patiešām dīvaini ir tas, ka, lai gan acu priekšā rēgojas briesmīgi un kaunpilni notikumi, tomēr mūsu pretinieki pretēji skaidrajai Dieva pavēlei aizstāv savas tradīcijas. Viņus neietekmē pat Kristus balss, nosodot farizejus, ka viņu radītās tradīcijas ir vērstas pret Dieva pavēli (Mt.23:13).


53 Ceturtkārt, tos, kas dzīvo klosteros, pretinieki atbrīvo no solījumiem ar tādiem bezdievīgiem rituāliem kā - mises apgānīšana, veltot to mirušajiem; svēto pielūgšana, kurā notiek divkāršs ļaunums: gan tas, ka svētie tiek nolikti Kristus vietā, gan arī bezdievīgi pielūgti. Gluži kā dominikāņi ir izdomājuši Svētās Jaunavas rožukroņi, kas ir tikai pļāpāšana - tikpat muļķīga, cik bezdievīga, uzturēdama ļaudīs visnevērtīgāko pašpaļāvību. Turklāt šīs pašas bezdievības tiek izmantotas vienīgi tādēļ, lai gūtu peļņu.
54 Tāpat viņi nedz klausās, nedz arī māca Evaņģēliju par žēlastības pilno grēku piedošanu Kristus dēļ, par ticības taisnību, par patieso grēknožēlu, par darbiem, kas ir Dieva pavēlēti. Taču viņi ir aizņemti vai nu ar filozofiskām pārrunām, vai tādu rituālu tālāknodošanu, kas aptumšo Evaņģēliju.
55 Mēs šeit nerunāsim par visu šo ceremoniālo godināšanu, par lasījumiem, par dziedāšanu un tamlīdzīgām lietām, kuras varētu paciest, ja tās tiktu paturētas tikai kā vingrināšanās, tāpat kā lasīšana skolās, kuras nolūks ir mācīt klausītāju un mācot modināt viņā bijību un ticību. Taču tagad viņi ir izgudrojuši, ka šie rituāli ir dievkalpošana, ar kuru viņi izpelnās grēku piedošanu sev un citiem. Tāpēc viņi arī palielina šo rituālu skaitu. Tātad, ja viņi būtu veicinājuši klausītāju izglītošanu un paskubināšanu, tad īsi un rūpīgi izstrādāti lasījumi nestu daudz lielāku labumu nekā šī nebeidzamā pļāpāšana.
56 Tādējādi visa mūku dzīve ir pilna ar liekulību un maldīgiem priekšstatiem. Turklāt tam visam vēl klāt ir nākušas tādas briesmas, ka tie, kas atrodas šajās brālībās, ir spiesti atbalstīt patiesības vajātājus. Tāpēc ir daudzi nopietni un svarīgi iemesli, kas atbrīvo krietnos vīrus no šāda dzīves veida.


57 Beidzot - paši kanoni atbrīvo daudzus, kas bez izpratnes bija zvērējuši, pievilināti vai nu ar mūku blēdībām, vai arī devuši solījumus draugu spiediena dēļ. Šādus solījumus pat kanoni nav atzinuši par zvērestu. No visiem šiem apsvērumiem ir acīm redzams, ka ir ļoti daudzi gadījumi, kas liecina, ka mūku solījumi, kas līdz šim ir doti, nav zvēresti, un šā iemesla dēļ tādu dzīves veidu, kas ir liekulības un maldīgu uzskatu pilns, var droši atmest.
58 Šeit viņi iebilst, atsaucoties uz bausli par nazīriešiem (4.Moz.6:2). Tomēr nazīrieši neuzņēmās savus solījumus tādā izpratnē, ka mūku solījumus, kā iepriekš esam teikuši, mēs nosodām. Nazīriešu rituāli bija vingrināšanās ticībā vai ticības pierādīšana cilvēku priekšā, un viņi ar tiem neizpelnījās Dieva priekšā nedz grēku piedošanu, nedz arī taisnošanu. Bez tam, tāpat kā tagad apgraizīšana vai upuru nogalināšana nav dievkalpojumi, tā arī nazīriešu rituāli nav jāizvirza kā kalpošana Dievam, bet gan jāpieņem vienkārši kā adiaforas lietas. Tāpēc nav pareizi salīdzināt klosteru dzīvi, kas ir cilvēku izdomāta un bez jebkāda pamatojuma Dieva vārdā radīta kā kalpošana, lai izpelnītos grēku piedošanu un taisnošanu ar nazīriešu rituālu, kas bija pamatots Dieva vārdā un nesaturēja tradīcijas, ar kurām vajadzētu nopelnīt grēku piedošanu, bet bija tikai ārēja vingrināšanās ticībā, gluži tāpat kā pārējās bauslības ceremonijas. To pašu var teikt arī par citiem solījumiem, kas pamatojas bauslībā.
59 Tiek minēti arī rehabieši, kuriem, kā liecina Jeremija, nepiederēja nekāds īpašums un kuri nedzēra vīnu (Jer.35:6). Protams, rehabiešu piemērs ir cildens paraugs mūsu mūkiem, kuru klosteri pārspēj ķēniņu pilis un kuri dzīvo visizsmalcinātākā greznībā. Taču rehabieši visā savā nabadzībā bija laulāti. Turpretim mūsu mūki, lai gan dzīvo izsmalcinātā greznībā, sludina celibātu.
60 Arī piemēri ir jāskaidro pēc šāda likuma, proti, saskaņā ar zināmajām un skaidrajām Rakstu vietām un nav jāskaidro pretēji likumam jeb pretēji Rakstiem. Šeit nav ne mazāko šaubu, ka mušu rituāli nepelna grēku piedošanu vai taisnošanu.
61 Tāpēc tad, kad tiek slavēti rehabieši, ir jāņem vērā, ka viņi pildīja savus rituālus nevis tāpēc, ka domāja, ka ar tiem viņi pelna grēku piedošanu vai ka pats rituāls ir taisnošana, vai arī ka mūžīgo dzīvošanu viņi saņem šā rituāla dēļ, nevis caur Dieva žēlastību apsolītās Sēklas dēļ. Rehabieši savus paradumus pildīja tāpēc, ka attiecībā uz tiem viņiem bija vecāku pavēle. Tātad, šeit tiek slavēta paklausība, uz kuru attiecas Dieva pavēle: "Godā savu tēvu un māti!"
62 Turklāt paradumiem ir īpašs nolūks: tā kā viņi. nebija israēlieši, bet svešinieki, tad ir acīm redzams, ka viņu tēvs gribēja ar noteiktām pazīmēm nošķirt viņus no pārējās savas tautas, lai viņi atkal neatkristu savas tautas bezdievībā. Ar šīm pazīmēm viņš gribēja atgādināt viņiem mācību par ticību un nemirstību. Tāds nolūks ir likumīgs. Turpretim klosteru dzīvei tiek izvirzīti pilnīgi atšķirīgi mērķi. Viņi iedomājas, ka mūku darbi ir kalpošana Dievam; viņi domā, ka ar tiem tiek pelnīta grēku piedošana un taisnošana.
63 Tādējādi ir skaidrs, ka mūku dzīve nav līdzīga rehabiešu priekšzīmei. Mēs Šeit nepieminēsim vairs citas grūti paciešamas lietas, kas ir raksturīgas šodienas mūku kārtai.
64 Oponenti citē arī Pāvila 1. vēstuli Timotejam par atraitnēm, kuras, kalpodamas draudzē, tika uzturētas par sabiedrības līdzekļiem un tur ir teikts: "Jaunākas atraitnes noraidi, jo, kad viņas pārgalvībā novēršas no Kristus, tad viņas grib precēties un pelna spriedumu, ka viņas ir lauzušas pirmo uzticību." (1.Tim.5:11)
65 Pat ja mēs iedomātos, ka apustuļi šeit runā par zvērestiem, tad tomēr šis fragments neatbalsta mūku solījumus, kas radīti bezdievīgiem rituāliem un ar domu, ka tie pelna grēku piedošanu un taisnošanu. Tiešām, Pāvils pilnā balsī nosoda tādu kalpošanu Dievam, visus likumus un darbus, ja tie šādā veidā tiek ievēroti, ka ar tiem cer izpelnīties grēku piedošanu vai arī to dēļ tiek cerēts saņemt mūžīgo dzīvošanu, nevis caur žēlsirdību Kristus dēļ. Tāpēc ir nepieciešams, ka atraitņu solījumiem, ja tādi būtu, ir jābūt atšķirīgiem no mūku solījumiem.
66 Ja pretinieki nemitējas sagrozīt Rakstu vietas par solījumiem, tad tik pat aplami ir jāizskaidro aizliegums, ka "atraitnēs jāieskaita tāda, kas nav jaunāka par sešdesmit gadiem" (1.Tim.5:9).
67 Tādējādi solījumi, kas doti pirms šā vecuma, būs nederīgi. Pāvils nevis tāpēc nosoda atraitnes, ka tās ir precējušās, jo jaunākajām viņš tieši ir pavēlējis doties laulībā, bet gan tāpēc, ka, dzīvodamas par sabiedrības līdzekļiem, viņas kļūst izlaidīgas un atkāpjas no savas ticības. Pāvils to nosauc primam fidem, tas ir, sākotnējo ticību, tātad - nevis par mūku solījumiem šeit tiek runāts, bet par kristietību. Tieši tāpat ticību viņš skaidro šīs nodaļas 8. pantā: "Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu." (1.Tim.5:8)
68 Tiešām ticību viņš skaidro pavisam citādi nekā šie sofisti. Pāvils nesaka, ka tie, kas izdara nāves grēku, joprojām ir ticīgi. Tāpēc tie, viņš saka, kas nerūpējas par saviem tuviniekiem, ir atmetuši ticību. Gluži tāpat viņš izsakās arī par šīm vieglprātīgajām sievām, kas ir atmetušas ticību.


69 Īsos vārdos mēs esam atkārtojuši dažus no mūsu spriedumiem, kā arī atspēkojuši pretinieku iebildumus. Šīs lietas mēs esam uzskaitījuši ne tik vien pretinieku dēļ, cik daudz vairāk dievbijīgo laužu dēļ, lai būtu skaidri redzami tie cēloņi, kāpēc ir jānoraida liekulīgās un melīgās mūku kalpošanas Dievam, kuras visas patiešām iznīcina šis viens vienīgais Kristus vārds, kas atrodams Mateja evaņģēlijā: "Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi." (Mt.15:9) Lūk, tāpēc paši solījumi, kā arī paradumi attiecībā uz ēdieniem, lasījumiem, dziedājumiem, tērpšanos, apaviem un jostām Dieva acīs ir nevērtīgas ceremonijas. Visi dievbijīgie ļaudis, protams, zina, ka tas ir vienkārši farizejisks un nosodāms uzskats, ka šie paradumi izpelnās grēku piedošanu, ka šo paradumu dēļ mēs tiekam atzīti par taisniem, ka mūžīgo dzīvošanu mēs saņemam nevis no žēlastības Kristus dēļ, bet gan šo paradumu dēļ.
70 Arī visiem dievbijīgajiem vīriem, kas, sekodami šādam dzīves veidam, bija atmetuši ticību, bija jāmācās uzticēties šiem paradumiem, noliedzot, ka Kristus dēļ grēku piedošana viņiem ir bez darbiem un ka mūžīgo dzīvošanu viņi ir saņēmuši aiz žēlastības Kristus dēļ, nevis šo dievkalpojumu dēļ, jo Dievs atzīst tikai tādu kalpošanu, kas dibināta Dieva vārdā un veikta ticībā.





Grāmatas Teksti Nodaļas