47. Kad mēs topam vainīgi pie Dieva Vārda nievāšanas?
1 XXIV (XII) ARTIKULS PAR MISI
Vispirms mums vēlreiz ir jāatkārto, ka "mēs neatmetām Misi, bet ar dievbijību to paturam un aizstāvam". Tiešām, mēs svinam Misi katrā Tā Kunga dienā, kā arī citos svētkos, kur Sakraments tiek pasniegts visiem tiem, kas vēlas to saņemt, kad tie iepriekš ir iztaujāti par ticību un saņēmuši grēku piedošanu. Tiek ievērota arī ierasto ceremoniju kārtība: Svēto Rakstu lasījumi, lūgšanas, mācītāju apģērbi un tamlīdzīgas lietas.
2 Mūsu pretinieki gari un daiļrunīgi spriež par latīņu valodas lietošanu Misē, saldā balsī gvelzdami aplamības: ka klausītājam, kas nav mācīts baznīcas ticībā, klausoties Misi, tā palīdz arī tad, ja viņš to nesaprot. Viņi acīmredzot iedomājas, ka pati klausīšanās kā tāda - bez izpratnes - ir svētīgs dievkalpojums.
3 To sacīdami, mēs negribam nodarboties ar kūdīšanu, bet atstājam šīs lietas paša lasītāja spriedumam. Mēs tās pieminam vienīgi tāpēc, lai cita starpā norādītu, ka mūsu draudzes ir saglabājušas latīņu lasījumus un lūgšanas. Ceremoniju ievērošanas mērķis ir mācīt cilvēkiem Svētos Rakstus, kā arī - lai tie, kas Dieva vārdos pamācīti, iegūtu ticību un dievbijību un paliktu lūgšanās. Tādēļ mēs paturam latīņu valodu to cilvēku dēļ, kuri mācās latīņu valodu un to saprot. Taču, lai arī vienkāršiem cilvēkiem būtu ko mācīties, mēs lietojam vācu garīgās dziesmas, kas tāpat modina ticību un dievbijību.
4 Tāds paradums baznīcā ir pastāvējis vienmēr. Patiesi, vieni biežāk, bet citi retāk ir lietojuši vācu garīgās dziesmas. Tomēr vienmēr un visur cilvēki ir dziedājuši savā valodā.
5 Neviens nekur nav rakstījis un sacījis, ka cilvēkiem svētību nes klausīšanās kā tāda, nevis mācības izpratne, vai arī - ka ceremonijas nes svētību nevis tāpēc, ka tās brīdina un pamāca, bet gan ex opere operato, tas ir, tāpēc vien, ka ceremonija ir tikusi veikta vai ļaudis vērojuši tās norisi. Nost ar šādiem farizejiskiem uzskatiem!
6 Tas nav pretrunā ar katolisko baznīcu, ka mūsu draudzēs tiek noturēta vienīgi publiskā jeb kopīgā mise. Tik tiešām grieķu draudzēs vēl šodien netiek svinētas privātās mises, bet gan viena publiska mise, kas tiek svinēta vienīgi Tā Kunga dienā un svētkos. Klosteros mise tiek svinēta katru dienu, bet arī tur tā ir vienīgi publiska. Tā tas ir saglabājies no senās baznīcas prakses. Patiešām - nekur senajos rakstos pirms Gregora netiek pieminētas privātās mises.
7 Bet pašreiz atstāsim neiztirzātu pašu privātās mises izcelsmi. Ir labi zināms, ka pēc tam, kad palielinājās ubagojošo mūku ietekme, maldīgi uzskati un peļņas kāre pieauga tik lielā mērā, ka daudzi dievbijīgi vīri jau sen šīs lietas vēlējās ierobežot. Lai gan Sv. Francisks, gribēdams šajās lietās ieviest kārtību, nolēma, ka katrai brāļu kopībai būtu jāapmierinās ar vienu kopīgu misi ik dienas, tomēr vēlāk vai nu māņticības, vai arī peļņas kāres dēļ šī kārtība tika mainīta.
8 Tādējādi, kur vien bija cerība iegūt kādu labumu, tur viņi paši mainīja baznīctēvu iedibināto kārtību. Tagad viņi vēršas pret mums, atsaucoties uz baznīctēvu autoritāti. Epifānijs raksta, ka Āzijā Komūniju svinēja trīs reizes nedēļā un mises netika svinētas katru dienu. Viņš arī saka, ka šīs paradums patiešām nāk no apustuļiem. Viņš saka tā: "Apustuļi noteica, ka uz Komūniju jāpulcējas ceturtajā nedēļas dienā, sabata priekšvakarā un Tā Kunga dienā."
9 Pat ja arī pretinieki šajā jautājumā būtu savākuši daudz liecību, lai pierādītu, ka mise ir upuris, tad tomēr šai plašajai vārdu gūzmai būs jānorimst vienas vienīgas atbildes dēļ. Proti, šis visai garais autoritāšu, cēloņu un liecību sablīvējums nekādā ziņā nepierāda, ka mise sniedz žēlastību ex opere operato, nedz arī, ka mise, kas noturēta citu labad, iegūst piedošanu par viņu ikdienišķo grēku un nāves grēku radīto vainu un sodu. Šī viena vienīga atbilde apgāž visus pretinieku iebildumus, kurus viņi pauž ne tikai šajā Atspēkojuma rakstā, bet visos rakstos, kuros tie izteikušies par misi.
10 Mēs vēlamies atgādināt mūsu lasītājiem šā jautājuma patieso būtību. Gluži kā Aishins brīdināja tiesnešus, ka viņiem tāpat kā dūru cīkstoņiem, kas savā starpā cīnās par vietu, ir jācīnās ar saviem pretiniekiem par patieso strīda jautājumu, neaizmaldoties uz blakus lietām. Tāpat arī mūsu pretinieki šeit ir jāspiež turēties pie temata. Un, kad strīdīgais jautājums tiks pilnīgi izprasts, tad nebūs vairs grūti spriest par abu pušu argumentiem.
11 Savā Ticības apliecībā mēs esam norādījuši savu pārliecību, ka Tā Kunga Svētais Vakarēdiens - kad tiek noturēts par citiem, vienalga, dzīvajiem vai mirušajiem - nesniedz žēlastību ex opere operato, nedz arī nopelna grēku, vainas un soda atlaišanu ex opere operato.
12 Tas skaidri apstiprina, ka ir neiespējami grēku piedošanu iegūt mūsu darbu dēļ ex opere operato. Bet grēka un nāves radītās izbailes ir jāpārvar ar ticību, kad iedrošinām sirdis ar atziņu par Kristu un ticam, ka Kristus dēļ mums ir piedots un dāvāts Kristus nopelns un Viņa taisnība: "Tad nu mums, ticībā attaisnotiem, ir miers ar Dievu." (Rom.5:1) Šīs lietas ir tik drošas un stipras, ka var pastāvēt pat pret visiem elles vārtiem.
13 Ja tā būtu visa problēma, tad jautājums jau būtu noskaidrots. Jo neviens saprātīgs cilvēks nevar pieņemt šo farizejisko un pagānisko viedokli par opere operato. Tomēr šis uzskats, kas līdz bezgalībai ir pavairojis mises skaitu, ir kā pielipis cilvēku prātam. Jo mises tiek pirktas, lai remdētu Dieva dusmas, un ar šo darbu viņi grib saņemt piedošanu par vainu un grēku. Šādi viņi grib iegūt visu, kas nepieciešams visām dzīves vajadzībām, un pat cer atbrīvot no soda mirušos. Šos farizejiskos viedokļus baznīcā ir izplatījuši mūki un sofisti.
14 Lai gan savu nostāju esam jau izteikuši, tomēr, tā kā pretinieki, aizstāvot savas kļūdas, ir sagrozījuši daudzas Rakstu liecības, tad šajā jautājumā mēs piebildīsim vēl dažas lietas. Atspēkojumā viņi bieži runā par upuri, lai gan savā Ticības apliecībā mēs apzināti esam vairījušies no šīs tēmas tās neviennozīmīgās izpratnes dēļ. Tagad mēs izklāstīsim, ko viņi, kuru ļaunprātīgos izdomājumus mēs nosodām, saprot ar jēdzienu upuris. Vispirms, lai izskaidrotu ļaunprātīgi sagrozītas Rakstu vietas, ir nepieciešams izskaidrot, ko patiesībā nozīmē jēdziens upuris.
15 Visu desmit gadu laikā pretinieki par upurēšanu ir jau publicējuši neskaitāmus sējumus, tomēr līdz šim neviens no viņiem nav spējis definēt to, kas tad upuris īsti ir. Viņi vienīgi pagrābj vai nu no Rakstiem, vai tēvu darbiem vārdu upuris, pēc tam piedzejo klāt savus sapņus, it kā upurēšana patiesi nozīmētu visu, kas vien viņiem ienāk prātā.
16 KAS IR UPURIS UN KĀDI IR TĀ VEIDI?
Sokrāts Platona darbā Faidrs saka, ka viņš īpaši augstu vērtē jautājumu sadalīšanu atsevišķās daļās, jo bez tā nevar sacīto nedz izskaidrot, nedz arī saprast, un, ja atrastos kāds, kas prasmīgi veic šo sadalīšanu, tad tādam viņš būtu gatavs sekot itin kā dievībai. Sadaļu veidotājus viņš pamāca veikt dalījumus tieši savienojumu vietās, lai tas nerīkotos kā lempīgs pavārs, kas dala nedalāmo. Tomēr mūsu pretinieki šo padomu apbrīnojamā kārtā ir nonievājuši. Tādējādi viņi patiesi, ievērojot Platona teikto, ir slikti miesnieki, sadalot jēdzienu upuris, kā par to varam pārliecināties no daudzajiem upuru veidiem, kurus esam uzskaitījuši.
17 Teologi dara pareizi, izšķirot jēdzienus sakraments un upuris. Veids, kas ietver abus jēdzienus, varētu būt vai nu rituāls, vai sakrāls darbs.
18 Sakraments ir rituāls vai darbs, kurā Dievs mums dod apsolījuma dāvanu, kas ir saistīta ar rituālu. Tā, piemēram, Kristība ir darbs, - nevis tāds, kuru mēs sniedzam Dievam, bet gan tāds, kurā Dievs, tas ir, mācītājs Dieva vietā, kristī mūs. Šeit Dievs sniedz un dāvā grēku piedošanu utt. saskaņā ar apsolījumu: "Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts." (Mk.16:16) Turpretim upuris ir rituāls vai darbs, kuru mēs veltām Dievam, lai parādītu Viņam godu.
19 Pastāv divi - un tikai divi - upuru veidi. Pirmais ir izlīguma upuris. Tas ir gandarīšanas darbs par vainu un sodu, kas samierina mūs ar Dievu jeb remdē Dieva dusmas pret mums vai kas nopelna grēku piedošanu citu labā. Otrais ir eiharistiskais jeb pateicības upuris, kas nepelna grēku piedošanu vai samierināšanu. Šo upuri nes tie, kas jau ir samierināti ar Dievu, lai pateiktos par saņemto grēku piedošanu vai arī par citu saņemto svētību.
20 Gan šajā strīdā, gan arī daudzās citās diskusijās mums ir svarīgi atcerēties un ņemt vēra šos divus upura veidus, ka arī īpaši uzmanīties, lai tos nesajauktu. Ja šīs grāmatas apjoms atļautu, tad mēs pievienotu arī šīs izšķiršanas iemeslus, jo tiem ir pietiekami daudz liecību Vēstulē ebrejiem un citur.
21 Visi levītiskie upuri ir iedalāmi vienā no šiem abiem veidiem. Tiešām, Mozus bauslībā daži upuri tika nosaukti par izlīguma upuriem, bet tas bija tādēļ, ka tie bija nākamo lietu liecības un priekšvēstneši. Šie upuri nepelnīja grēku piedošanu Dieva priekšā, bet pelnīja grēku piedošanu pēc bauslības taisnības, lai tie, kuru labā tika upurēts, netiktu atstumti no Israēla tautas. Tāpēc tie tiek nosaukti: izlīguma upuri par grēku un dedzināšanas upuri par pārkāpumu. Turpretim uz minēto eiharistisko upuri attiecas tādi upuri kā ziedojums, dzeramais upuris, pateicības upuris, pirmo augļu upuris, desmitā tiesa.
22 Tomēr patiesībā pasaulē ir tikai viens izlīguma upuris, un tas ir - Kristus nāve, kā to māca Vēstule ebrejiem, sakot, ka "vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus" (Ebr.10:4), un nedaudz tālāk, runājot par Kristus gribu: "Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam." (Ebr.10:10)
23 Arī pravietis Jesaja skaidro bauslību, lai mēs zinātu, ka Kristus nāve, nevis bauslības ceremonijas, ir gandarījums jeb izlīguma upuris par mūsu grēkiem. Tāpēc Jesaja saka: "Kad viņš nodos savu dvēseli par izlīguma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu.." (Jes.53:10) Šeit lietotais vārds אשם nozīmē upuri par pārkāpumu. Šis vārds bauslībā norāda, ka ir jānāk kādam Upurim, kas izpirks mūsu grēkus un remdēs Dieva dusmas, lai cilvēki zinātu, ka Dievs grib būt samierināts ar mums nevis mūsu taisnības dēļ, bet gan citas personas, proti, Kristus nopelna dēļ. Pāvils šo vārdu אשם skaidro kā grēku - "Sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā.. Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi" (Rom.8:3), proti, Viņš grēku sodīja par grēku, tas ir, caur Upuri par grēku. Šā vārda nozīme vieglāk ir saprotama no pagānu ieražām, kuras viņi, aplami saprazdami, liekas, ir pārņēmuši no baznīctēvu izteikumiem. Latīņi par upuri jeb piaculum sauca to, ko viņi Dieva dusmas remdēšanai upurēja lielos posta brīžos, kad Dievs, šķiet, bija īpaši saniknots. Tādos gadījumos viņi bieži vien upurēja cilvēkus, jo tie iespējams bija dzirdējuši, ka cilvēka upuris varētu mierināt Dievu par visas cilvēces grēkiem. Grieķi reizēm sauc tos par καθαρματα, reizēm par περιψηματα. Tādejādi Jesaja un Pāvils norāda, ka Kristus ir kļuvis par upuri, tas ir, piaculum, lai Dievs tiktu samierināts nevis caur mūsu, bet gan caur Kristus nopelnu. Tāpēc tam, ka vienīgi Kristus nāve patiesi ir kļuvusi par izlīguma upuri, ir jāpaliek par stingru pamatu.
24 Tiešām, arī levītiskie izlīguma upuri tika tā nosaukti tikai tāpēc, lai attēlotu izpirkumu, kam vēl tikai bija jānotiek. Tādējādi zināmas līdzības dēļ tie kalpoja kā izpirkums, kas ļāva iegūt taisnību, ko piešķir bauslība, lai cilvēki, kas grēkoja, netiktu atstumti no Israēla tautas. Tomēr - pēc tam, kad gaismā tika celts Evaņģēlijs, levītiskie izlīguma upuri bija jāatceļ. Tā kā līdz ar Evaņģēlija atklāsmi tiem vajadzēja izzust, tad tie nebija patiesi izlīguma upuri, jo Evaņģēlijs tika apsolīts tieši tādēļ, lai parādītu žēlastību.
25 Tādējādi pārējie eiharistiskie upuri, kas tiek saukti par slavas upuriem (3.Moz.3:1 u. t; 7:11 u. t.; Ps.56:13 u. t), ir Evaņģēlija sludināšana, ticība, lūgšana, pateicība, ticības apliecināšana, svēto ciešanas - jā, pat visi svēto darbi. Šie upuri nav gandarīšanas darbi tiem, kas tos veic, nedz arī tie ir piešķirami citiem tā, it kā ar tiem tiktu nopelnīta grēku piedošana jeb samierināšana ar Dievu ex opere operato. Šos upurus veic tie, kas jau ir samierināti ar Dievu.
26 Tie, kā to māca Pēteris (1.Pēt.2:5), ir Jaunās Derības upuri: "Topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus." Tomēr garīgie upuri ir pretstatīti ne tikai dzīvnieku upuriem, bet pat cilvēku darbiem, kas ir veikti ex opere operato, jo garīgums attiecas uz Svētā Gara darbību mūsos. To pašu māca arī Pāvils: "Nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgā kalpošana. " (Rom.12:1) Garīgā kalpošana šeit nozīmē kalpošanu, kurā Dievs kļūst pazīstams un satverams ar prātu, kā tas ir tad, kad bīstamies Dievu un uzticamies Viņam. Tādējādi tas tiek pretstatīts ne tikai levītiskajam dievkalpojumam, kura laikā notiek dzīvnieku upurēšana, bet arī dievkalpojumam, kur tiek uzskatīts, ka darbs tiek veltīts Dievam ex opere operato. Arī Vēstule ebrejiem māca tieši to pašu: "Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr." (Ebr.13:15) Šeit pievienots arī paskaidrojums: "..tas ir, lūpu augli, kas Viņa vārdu slavē." Šeit mēs tiekam mudināti upurēt Dievam slavinājumu, tas ir, lūgšanu, pateicību, ticības apliecināšanu un tamlīdzīgas lietas. Tās ir derīgas nevis ex opere operato, bet gan ticības dēļ. Uz to mudina arī piezīme - "Nesīsim tad caur Viņu" tas ir, ticībā Kristum.
27 Tātad - Jaunās Derības dievkalpojums ir garīgs, tas ir, tā ir ticības taisnība sirdī un ticības augļi. Tāpēc tas atceļ levītiskos dievkalpojumus. Kristus saka: "īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā." (Jņ.4:23-24) Šie vārdi skaidri nosoda tādu upurēšanas izpratni, kura, kā viņi to iztēlojas, darbojas ex opere operato un māca, ka cilvēkiem ir jālūdz garā, tas ir, no sirds un ticībā.
28 Arī pravieši Vecajā Derībā nosodīja ļaužu viedokli par ex opere operato un mācīja par Gara taisnību un upuriem. Jeremija saka: "Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem, bet Es tiem devu šādu pavēli: klausait Manu balsi, tad Es būšu jūsu Dievs." (Jer.7:22-23) Vai mums tas būtu jāsaprot tā, ka jūdi pieņēma šo vēstījumu, kas ir skaidrā pretrunā ar Mozu? Jo ir acīm redzams, ka Dievs tēviem bija devis norādījumus attiecībā uz dedzināmajiem upuriem un dāvinājuma upuriem. Nē, Jeremija nosoda tādu upurēšanas izpratni, par kuru Dievs neko nav noteicis, proti, it kā šie dievkalpojumi būtu Viņam patīkami ex opere operato. Bet attiecībā uz ticību pravietis piebilst, ka Dievs ir pavēlējis: "Klausait Manu balsi." Tas ir, ticiet Man, ka Es esmu jūsu Dievs, jo Es gribu, lai jūs zinātu, ka Es žēloju un palīdzu un ka Es nevēlos jūsu upurus; ticiet, ka Es gribu būt Dievs, kas ir Attaisnotājs un Pestītājs - nevis jūsu darbu dēļ, bet gan Mana vārda un apsolījuma dēļ; patiesi un no sirds meklējiet un gaidiet palīdzību no Manis.
29 Arī psalmā, kas noraida upurus un pieprasa lūgšanu, tiek nosodīta ex opere operato mācība: "Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu?.. Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!" (Ps.50:13-15) Te tiek apliecināts, ka Šis ir patiesais dievkalpojums un patiesā godināšana, ja mēs no sirds vēršamies pie Viņa. Tāpat arī: "Kaujamie upuri un ēdamais upuris Tev nepatīk, taču ausis Tu man esi devis dzirdēt." (Ps.40:7) Tas ir, Tu esi devis man Savu vārdu, lai es to varētu dzirdēt, un Tu prasi, lai es uzticos Tavam vārdam un Taviem apsolījumiem, ka Tu patiesi gribi būt žēlsirdīgs pret mani un palīdzēt man utt. Tāpat ari: "Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi." (Ps.51:18-19) Tāpat: "Nesiet taisnības upurus un paļaujieties uz To Kungu!" (Ps.4:6) Viņš liek mums cerēt un saka, ka tas ir taisnīgs upuris, norādīdams, ka citi upuri nav patiesi un taisnīgi upuri. Un psalms saka: "Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga Vārdu." (Ps.116:17) Vēršanās pie Dieva šeit tiek nosaukta par pateicības upuri.
30 Taču Rakstos viscaur ir atrodamas šādas liecības, kas māca, ka upurēšana ex opere operato nesamierina cilvēku ar Dievu. Tā kā levītiskie dievkalpojumi ir atcelti, Jaunā Derība māca, ka būs jauni un šķīsti upuri, proti, ticība, lūgšana, pateicība, ticības apliecināšana un Evaņģēlija sludināšana, ciešanas Evaņģēlija dēļ un tamlīdzīgas lietas.
31 Par šiem upuriem Maleahijs saka: "Bet no saules lēkta līdz saules rietam Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā, un visās malās Mans Vārds tiks godināts ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri." (Mal.1:11) Pretinieki šo Rakstu vietu attiecina uz Misi un atsaucas uz baznīctēviem, taču viņi rīkojas aplami. To var pavisam vienkārši pierādīt, jo, pat ja šis citāts tik tiešām runātu par Misi, tad tomēr no tā nekādā gadījumā nevar secināt, ka mise attaisno ex opere operato vai arī ka mise, kas noturēta citu labad, nopelna grēku piedošanu utt. Pravietis par šādām lietām, kuras mūki un sofisti ir nekaunīgi izdomājuši, neko nerunā.
32 Turklāt viņa vārdi paši par sevi skaidri izsaka, ko pravietis grib teikt. Vispirms tie saka, lūk, ko: "Mans Vārds būs augsts un varens." Tas tiek īstenots ar Evaņģēlija sludināšanu, jo caur Evaņģēliju Kristus vārds kļūst zināms, un Tēva žēlsirdība, kas apsolīta Kristū, atzīta. Evaņģēlija sludināšana rada ticību tajos, kas saņem Evaņģēliju. Tad viņi vēršas pie Dieva, pateicas Dievam, apliecinādami savu ticību, viņi panes ciešanas, viņi dara labus darbus, lai pagodinātu Kristu. Šādi Tā Kunga vārds kļūst liels pagānu tautu vidū. Tādējādi kvēpināmais un šķīstais ēdamais upuris nenozīmē rituālu darbību kā tādu ex opere operato, tas ir, vienīgi mises rituālu, bet gan visus tos upurus, caur kuriem Tā Kunga vārds kļūst liels, proti, ticību, Dieva piesaukšanu, Evaņģēlija sludināšanu, ticības apliecināšanu utt.
33 Ja kāds vēlas šajā jēdzienā iekļaut arī mises rituālu, mēs labprāt piekāpsimies, pieņemot, ka ar to netiek saprasts vienīgi rituāls un netiek mācīts, ka rituāls palīdz ex opere operato. Tik tiešām, tāpat kā Vārda sludināšanu mēs pieskaitām pie slavas upuriem, tas ir, pie Dieva slavināšanas, tā arī Svētā Vakarēdiena saņemšana jau pati par sevi var būt slavinājums jeb pateicība, tomēr tā neattaisno ex opere operato, nedz arī var tikt veikta citu labad, lai tādējādi nopelnītu tiem grēku piedošanu. Nedaudz vēlāk mēs paskaidrosim, kādā ziņā arī ceremonija ir upuris. Katrā ziņā Maleahijs nerunā tikai par Svēto Vakarēdienu, bet par visiem Jaunās Derības rituāliem. Tā kā pravietis neaizstāv farizejisko viedokli par ex opere operato, tad viņš nevēršas pret mūsu mācību, bet drīzāk to atbalsta, jo viņš prasa sirds dievkalpojumu, caur kuru Dieva vārds top liels.
34 No Maleahija grāmatas tiek citēta arī cita Rakstu vieta: "Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņi nesīs Tam Kungam ēdamo upuri īsta taisnīgumā." (Mal.3:3) Šis citāts nepārprotami prasa taisnības upuri un nekādā ziņā neaizstāv viedokli par ex opere operato. Turpretim Jaunajā Derībā Levija dēlu upuri, proti, viņu mācība, ir Evaņģēlija sludināšana un sludināšanas labie augļi, kā to apstiprina arī Pāvils: "Lai es, būdams Kristus Jēzus kalps citām tautām, pildītu priestera pienākumus pie Dieva evaņģēlija, lai šīs tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upuri." (Rom.15:16) Tas ir, lai pagāni caur ticību kļūtu par Dievam pieņemamu upuri. Bauslībā upuru nokaušana norāda gan uz Kristus nāvi, gan uz Evaņģēlija sludināšanu, ar ko šī vecā miesa ir jānonāvē un mūsos jāsākas jaunai, mūžīgai dzīvībai. Tomēr pretinieki vārdu upuris visur ļaunprātīgi attiecina vienīgi uz ceremonijām. Viņi nepiemin Evaņģēlija sludināšanu, ticību, lūgšanu un tamlīdzīgas lietas, lai gan rituāls ir ticis iedibināts visu Šo lietu dēļ, un Jaunajā Derībā ir jāpienes sirds upuris, nevis jāveic ceremonijas par grēkiem, kā to pildīja levītiskajā priesterībā.
35 Viņi piemin arī dienišķo upuri (2.Moz. 29:39 u.t.; Dan.8:11 u.t.; 12:11), jo, tāpat kā bauslībā bija dienišķais upuris, tāpat arī misei pēc viņu domām ir jābūt par Jaunās Derības dienišķo upuri. Oponenti sāka justies drošāk, kad mēs ļāvām sevi iesaistīt alegoriju pasaulē. Tomēr pilnīgi skaidrs ir tas, ka alegorijas nesniedz drošus pierādījumus. Lai gan savā ziņā mēs labprāt piekrītam, ka mise ir uztverama ka dienišķais upuris, tomēr ar nosacījumu, ka ar to tiek saprasta visa mise, tas ir, rituāls kopā ar Evaņģēlija sludināšanu, ticību, pielūgšanu un pateicību. Šīs lietas kopā tiešām ir Jaunās Derības dienišķais upuris, jo Mises rituāls ir iedibināts šo lietu dēļ un nevar būt nošķirts no tām. Tāpēc Pāvils saka: "Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no Šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekams Viņš nāk." (1.Kor.11:26) Tomēr no pieminētā ceremonijas levītiskā rakstura nekādā gadījumā nav jāsecina, ka ir nepieciešama kāda ceremonija, kas attaisnotu ex opere operato vai arī tiktu noturēta citu labad, lai tādējādi nopelnītu viņiem grēku piedošanu utt.
36 Tiešām, šī levītiskā kalpošana itin labi attēlo ne tikai rituālu, bet arī Evaņģēlija sludināšanu. 4.Mozus grāmatā (4.Moz.28:4 u.t.) ir attēlotas trīs šā dienišķā upura daļas: dedzināmais avs upuris, dzeramais upuris un kviešu miltu ēdamais upuris. Bauslība bija nākamo lietu atspulgs jeb ēna. Līdz ar to šā levītiskā rituāla aprakstā tiek attēlots Kristus un viss Jaunās Derības dievkalpojums. Avs dedzināšana norāda uz Kristus nāvi. Dzeramais upuris parāda, ka visā pasaulē ticīgie ar Evaņģēlija sludināšanu tiek apslacīti ar Jēra asinīm, proti, kā skaidro Pēteris, tiek svētīti: "Garā svētīdams, lai tie būtu Paklausīgi un taptu apslacināti ar Jēzus Kristus asinīm." (1.Pēt.1:2) Kviešu miltu ēdamais upuris norāda uz ticību, lūgšanu un pateicību sirdīs.
37 Tāpēc, gluži tāpat kā Vecajā Derībā tiek iepazīta ēna, tāpat arī Jaunajā Derībā jāraugās nevis pēc kāda cita upurēšanas veida, bet gan jāmeklē pati lieta, uz ko ēna norādīja.
38 Tātad, lai gan ceremonija ir Kristus nāves piemiņas rituāls, tomēr ceremonija viena pati nav dienišķais upuris. Šis upuris ir pati piemiņa, tas ir - sludināšana un ticība, kas patiesi tic, ka ar Kristus nāvi ir atjaunots miers starp Dievu un cilvēkiem. Dzeramais upuris, tas ir - sludināšanas paveiktais darbs, ir nepieciešams, lai caur Evaņģēliju, apslacīti ar Kristus asinīm, mēs tiktu svētīti - kā nonāvēti un pēc tam darīti dzīvi. Tiek prasīts arī ēdamais upuris, tas ir - pateicība, ticības apliecināšana un ciešanas.
39 Tādējādi, atsakoties no farizejiskā uzskata par opus operato, pārdomāsim, ko nozīmē garīgais dievkalpojums un sirds dienišķais upuris, jo Jaunajā Derībā ir jātiecas pēc labo lietu būtības: pēc Svētā Gara, vecā cilvēka nonāvēšanas un jaunā cilvēka atjaunošanas.
40 No iepriekš teiktā ir skaidri redzams, ka dienišķā upura attēlojums nekāda ziņa nevēršas pret mums, bet drīzāk gan mūs atbalsta, jo mēs tiecamies pēc visām trim daļām, uz kurām norāda dienišķais upuris. Mūsu pretinieki aplami iedomājas, ka svarīgs ir vienīgi rituāls, nevis Evaņģēlija sludināšana, vecā cilvēka nonāvēšana un sirds atjaunošana utt.
41 Tāpēc tagad krietni vīri itin viegli sapratīs, ka pārmetums, it kā mēs būtu atcēluši dienišķo upuri, ir visļaunākais apmelojums. Pati dzīve rāda, kādiem tirāniem pieder vara baznīcā. Viņi, slēpdamies aiz dievbijības maskas, tiecas pēc kundzības pār visu pasauli un turklāt valda, nemaz nerūpēdamies par ticību un Evaņģēlija mācību, ved karus gluži kā pasaules ķēniņi un baznīcā ir iedibinājuši jaunus dievkalpojumus.
42 Tādējādi mūsu pretinieki no mises ir paturējuši vienīgi rituālu un atklāti to izmanto, lai zaimojošā veidā iegūtu peļņu. Vēlāk viņi izdomā, ka šis darbs, kas veikts citu labad, tiem pelna žēlastību un visas labas lietas.
43 Savos sprediķos viņi nemāca Evaņģēliju un nemierina sirdsapziņas, viņi nesludina, ka grēki tiek piedoti nepelnīti Kristus dēļ, bet tā vietā viņi liek svēto pielūgšanu, cilvēku veiktus gandarīšanas darbus, cilvēku iedibinātas tradīcijas, vēl apgalvodami, ka ar visām šīm lietām cilvēki ir attaisnoti Dieva priekšā. Lai gan dažas no šīm tradīcijām ir acīmredzami bezdievīgas, tomēr viņi tās aizstāv, uzspiežot tās ar varu. Ja kādi sludinātāju vidū vēlas, lai viņus uzskatītu par vairāk mācītiem, tad viņi iesaistās filozofisku jautājumu apspriešanā, kurus nesaprot ne paši šo jautājumu izvirzītāji, ne arī citi. Beidzot tie, kas viņu vidū ir paciešamāki, māca bauslību un ne vārda nesaka par ticības taisnību.
44 Mūsu pretinieki Atspēkojumā sacel milzīgu brēku par nez kādu izpostīšanu tempļos, jo altāri stāvot neizrotāti - bez svecēm un bez svēto attēliem. Šos niekus viņi godā kā baznīcas izrotājumus.
45 Tā ir pavisam cita izpostīšanas negantība, par kuru runā Daniels (Dan.11:31; 12:11), proti, Evaņģēlija nepazīšana. Cilvēki, pārsātināti ar tradīciju un dažādo uzskatu lielo skaitu un daudzveidību, vairs nekādā veidā nevar aptvert kristīgās mācības kodolu.
46 Tik tiešām, vai ir kāds cilvēku vidū, kas mūsu pretinieku skaidrojumā jelkad ir sapratis mācību par atgriešanos? Bet tas taču ir kristīgās mācības centrālais jautājums! Sirdsapziņas tika mocītas ar pārkāpumu uzskaitīšanu un gandarīšanas darbiem. Par ticību, kuras dēļ mēs no žēlastības saņemam grēku piedošanu, pretinieki vispār nav minējuši ne vārda. Par vingrināšanos ticībā, par cīņu ar izmisumu, par grēku piedošanu no žēlastības Kristus dēļ klusē gan visas pretinieku grāmatas, gan arī viņu sprediķi.
47 Bez šīm lietām baznīcā tika vēl ieviesta baismīga mises profanācija un daudzi citi bezdievīgi rituāli. Lūk, tāda izskatās tā izpostīšanas negantība, par kuru rakstīja Daniels!
48 Turpretim mūsu draudzēs mācītāji ar Dieva palīgu ļoti rūpējas, lai kalpošana notiktu ar Vārdu, māca Evaņģēliju par Kristus sniegto svētību un rāda, ka grēku piedošana tiek dāvāta par velti Kristus nopelna dēļ. Šī mācība cilvēku sirdīm sniedz drošu un paliekamu mierinājumu. Turklāt tiek sludināta arī mācība par Dieva pavēlētajiem labajiem darbiem. Tiek augsti slavēta arī sakramentu lielā vērtība un nozīme.
49 Pat ja Sakramenta lietošana būtu dienišķais upuris, tad tomēr mēs to drīzāk nekā mūsu pretinieki esam saglabājuši nepārveidotu, jo priesteri viņu draudzēs Svēto Vakarēdienu izdala, lai gūtu pelņu. Mūsu draudzēs Svētā Vakarēdiena saņemšana notiek daudz biežāk un dievbijīgāk. Katrā ziņā, ļaudis gan bauda Svēto Vakarēdienu, tomēr tikai tad, kad pirms tam viņi ir pamācīti un iztaujāti. Ļaudis tiešām tiek gatavoti patiesai Sakramenta lietošanai, proti, ka tas ir iedibināts tāpēc, lai kalpotu kā zīmogs un liecība tam, ka grēki ir piedoti no žēlastības, un lai izbiedētas sirdsapziņas tiktu mudinātas palikt patiesā paļāvībā un ticībā, ka grēki ir piedoti bez viņu darbiem. Tātad - tā kā mēs esam saglabājuši gan Evaņģēliju, gan pareizu Sakramenta lietošanu, tad arī dienišķais upuris pie mums ir saglabāts.
50 Ja mums ir jārunā par ārējām pazīmēm, tad mūsu baznīcu apmeklētība ir daudz lielāka nekā tas ir vērojams pie mūsu pretiniekiem, jo klausītāji tiek piesaistīti ar derīgiem un saprotamiem sprediķiem. Turpretim pretinieku mācību nekad nav sapratuši nedz ļaudis, nedz arī paši mācītāji.
51 Patiess baznīcas rotājums ir dievbijīga, derīga un saprotama mācība, dievbijīga sakramentu lietošana, dedzīga lūgšana un tamlīdzīgas lietas. Sveces, zelta trauki un līdzīgi izrotājumi ir derīgas lietas, tomēr savā patiesajā būtībā tās nav baznīcas rotājumi. Bet, ja pretinieki uzskata, ka dievkalpojums sastāv no šādām lietām, nevis Evaņģēlija sludināšanas, ticības un ticības cīņas, tad viņi ir jāpieskaita pie tiem, kuri, kā raksta Daniels, godā savu dievu - zeltu un sudrabu.
52 Viņi citē arī fragmentu no Vēstules ebrejiem: "Jo katrs no cilvēku vidus ņemtais augstais priesteris cilvēku labā tiek iecelts kalpošanai Dievam, lai nestu dāvanas un upurus par grēkiem." (Ebr.5:1) No šā citāta viņi secina: tā kā Jaunajā Derībā ir augstie priesteri un priesteri, tad ir jābūt arī kādam upurim par grēkiem. Šī Rakstu vieta visvairāk iespaido mazizglītotos cilvēkus. It īpaši tad, kad viņu acu priekšā rāda priesteru greznumu un Vecās Derības upurus. Šāda imitācija maldina vienkāršos cilvēkus, kas sāk domāt, ka rituālajai upurēšanai par citu grēkiem ir jānotiek arī mūsu vidū tādā pašā veidā kā Vecajā Derībā. Gan šis, gan arī citi mises dievkalpojumi, kā arī pārējās pāvesta valdīšanas metodes nav nekas cits kā viltus dedzība pārprastas levītiskās kārtības dēļ.
53 Lai gan mūsu spriedumi galvenokārt ir balstīti Vēstulē ebrejiem atrodamajās liecībās, tomēr pretinieki šos pašus fragmentus izmanto, vēršoties pret mums. Tā tas ir noticis arī ar šo Rakstu vietu, kur sacīts, ka "augstais priesteris.., tiek iecelts.., lai nestu dāvanas un upurus par grēkiem". Taču Raksti (Ebr.5:5, 6,10) paši turpat piebilst, ka mūsu Augstais priesteris ir Kristus. Iepriekš minētie vārdi runā par levītisko priesterību, un tie norāda, ka levītiskā priesterība bija Kristus priesterības attēls, jo ar levītiskajiem upuriem par grēkiem netika nopelnīta grēku piedošana Dieva priekšā. Tie kalpoja vienīgi kā Kristus upura attēls, kam vienīgajam, kā jau iepriekš runājām, bija jākļūst par izlīguma upuri.
54 Šī vēstule šai tēmai velta uzmanību tik lielā mērā tāpēc, lai parādītu, ka vecā priesterība un vecie upuri nav iedibināti, lai ar tiem Dieva priekšā nopelnītu grēku piedošanu vai samierināšanos ar Viņu, bet gan tikai tāpēc, lai norādītu uz vienu vienīgo tuvojošos Kristus upuri.
55 Jo arī Vecās Derības svētajiem bija vajadzīga attaisnošana, kas saņemama ar ticību grēku piedošanas apsolījumam un kas dāvāta Kristus nopelna dēļ, gluži tāpat kā tiek attaisnoti Jaunās Derības svētie. Visiem svētajiem jau no pasaules sākuma ir bijis jātic, ka saskaņā ar apsolījumu Kristus būs apsolītais upuris un gandarījums par grēkiem, kā to māca arī Jesaja, teikdams: "Kad viņš nodos savu dvēseli par izlīguma upuri.." Jes.53:10)
56 Tā kā Vecās Derības upuri nepelna samierināšanu ar Dievu, bet kā līdzība tie norāda uz upurēšanu, kas vēl tikai notiks, tad ir secināms, ka vienīgais upuris, kas pienests par citu grēkiem, ir Jēzus Kristus. Vārdu sakot, Jaunajā Derībā nav palicis vairs neviens upuris par citu grēkiem - kā vienīgi Kristus krusta upuris.
57 Pilnīgi maldās tie, kas uzskata, ka levītiskie upuri nopelnīja grēku piedošanu Dieva priekšā un ka Jaunajā Derībā blakus Kristus nāvei ir vajadzīga vēl kāda upurēšana citu labad. Šie pieņēmumi pilnīgi iznīcina Kristus ciešanu nopelnu un ticības taisnību, kā arī izkropļo Vecās un Jaunās Derības mācību un Kristus vietā mums sniedz citus starpniekus un samierinātājus no priesteru un upurētāju vidus, kas caurām dienām tirgojas baznīcā ar saviem darbiem.
58 Lūk, tādēļ - ja kādam rodas secinājums, ka Jaunajā Derībā ir jābūt priesterim, kas upurē par grēkiem, tad šāds izteikums ir attiecināms vienīgi uz Jēzu Kristu. Tādu skaidrojumu apstiprina visa Vēstule ebrejiem. Ja mums par citu grēkiem blakus Kristus nāvei būtu norādīts uz kādu citu grēku izpircēju un samierinātāju Dieva priekšā, tad bez Kristus mums būtu jāmeklē vēl kāds pilnīgi cits vidutājs. Tādējādi, tā kā Jaunajā Derībā priesterība, kā to māca Pāvils (2.Kor.3:6), ir Gara amats, tad vienīgi Kristus upuris ir pietiekams un tāpēc attiecināms arī uz citu grēkiem.
59 Turklāt šī kalpošana nekādā ziņā nelīdzinās levītiskajai upurēšanai, kas varēja tikt veltīta par labu citiem ex opere operato. Turpretī tā citu cilvēku labad piedāvā Evaņģēliju un Svēto Vakarēdienu, lai caur šīm lietām tie saņemtu ticību un Svēto Garu, tiktu nonāvēti un darīti dzīvi, jo Gara amats ir krasā pretrunā ar ex opere operato principu. Patiesi, Gara amats - tā ir Svētā Gara darbība cilvēka sirdī. Tāpēc šāds amats nāk par labu citiem, kad tas darbojas viņos, atdzemdinot un radot jaunu dzīvību, bet tas nenotiek ex opere operato, attiecinot kāda cilvēka darbu uz citiem.
60 Mēs esam norādījuši iemeslu, kāpēc mise neattaisno ex opere operato, nedz arī, veltīta citu labad, nopelna grēku piedošanu, jo abas šīs lietas ir krasā pretrunā ar ticības taisnību. Nav iespējams saņemt grēku piedošanu, pārvarēt grēka un nāves radītās bailes ar kaut kādu darbu vai citu lietu - nekā citādi, kā vienīgi ar ticību uz Kristu, kā tas ir teikts Pāvila vēstulē romiešiem: "Mums, ticībā attaisnotiem, ir miers ar Dievu." (Rom.5:1)
61 Mēs arī parādījām, ka pret mums vērstie Rakstu citāti nepavisam neapstiprina bezdievīgos pretinieku uzskatus par opere operato principu. Tam pievienosies daudzi gudri vīri no visam tautām.
62 Tāpēc nav jāpiekrīt Akvīnas Toma maldīgajam uzskatam, ka: "Kristus miesa, reiz upurēta pie krusta par iedzimto parādu, turpmāk pastāvīgi par ikdienas pārkāpumiem ir upurējama uz altāra, lai tādējādi baznīcai būtu kalpošana, ar kuras starpniecību tā varētu samierināt sevi ar Dievu."
63 Ir jānoraida arī citi vispārēji maldi, piemēram, uzskats, ka mise sniedz žēlastību ex opere operato tam, kas tajā piedalās. Tāpat arī, ka mise, kas veltīta citu labad, nopelna grēku, vainas un soda atlaišanu pat ļauniem cilvēkiem, ja vien viņi nav tai pretojušies. Visas šīs lietas ir maldi un bezdievība, kas nav pastāvējusi no sākuma, bet ko vēlākos laikos ir ieviesuši neizglītoti mūki, aptumšojot Kristus ciešanas un ticības taisnību.
64 No šiem maldiem ir dzimušas neskaitāmas citas aplamības, piemēram, ka mise, kas vienlaikus veltīta daudziem, var būt derīga tikpat lielā mērā kā tā, kas novēlēta vienam vienīgam. Sofisti ir piešķīruši nopelniem dažādas pakāpes, gluži kā naudas mijēji izmanto dažādas kvalitātes pakāpes zeltam un sudrabam. Turklāt viņi nosaka misei cenu gluži kā kādai lētai precei, lai katrs varētu iegūt to, ko vēlas: tirgonis - sekmīgu tirgošanos, mednieks - veiksmīgas medības un neskaitāmas citas lietas. Visbeidzot - tie attiecina misi arī uz mirušajiem. Veltot tiem Sakramentu, viņi atbrīvojot dvēseles no ciešanām šķīstītavā, neņemot vērā to, ka bez ticības mise nav derīga pat dzīvajiem.
65 Turklāt pretinieki nevar uzrādīt ne vienu vienīgu zilbi no Rakstiem, kas varētu atbalstīt šīs pasakas, kuras viņi baznīcā stāsta ar dziļu nopietnību, lai gan viņiem nav attiecīga apstiprinājuma nedz no senbaznīcas, nedz tēvu rakstiem.
66 BAZNĪCTĒVU MĀCĪBA PAR UPURĒŠANU
Tā kā mēs esam izskaidrojuši tās Svēto Rakstu vietas, kas tika vērstas pret mums, tad līdzīgi paskaidrojumi mums ir jāsniedz arī par baznīctēviem. Mēs zinām, ka tēvi misi sauc par upuri, taču viņi neuzskatīja, ka mise sniedz svētību ex opere operato un ka mise, kas veltīta citu labad, atbrīvo viņus no grēkiem, vainas un soda. Kur gan baznīctēvu rakstos varētu atrast šādus briesmu stāstus? Taču tēvi atklāti liecina, ka viņi runā par pateicību un tāpēc nosauc to par eucharistiam jeb pateicību.
67 Jau iepriekš mēs teicām, ka eiharistiskais upuris nepelna samierināšanos ar Dievu, bet pateicības upuri pienes tie, kuri jau ir samierināti ar Dievu, tāpat kā cilvēka ciešanas nepelna samierināšanos ar Dievu, bet tās kļūst par pateicības upuriem, kolīdz tie, kas tās nesuši, ir samierināti ar Dievu. Šis paskaidrojums par tēvu teikto ir pietiekams, lai aizstāvētu mūs no pretinieku uzbrukumiem. Nav šaubu, ka tēvu darbos šis izdomājums par ex opere operato nesto svētību nekur nav atrodams. Tomēr, lai visu šā jautājuma būtību varētu labāk saprast, arī mēs attiecībā uz Sakramenta lietošanu pārrunāsim tās lietas, kas patiesībā saskan ar baznīctēviem un Svētajiem Rakstiem.
68 UPURIS UN SAKRAMENTA LIETOŠANA
Daži gudrinieki ir iedomājušies, ka Tā Kunga Mielasts ir iedibināts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai kalpotu par zīmi un liecību ticības apliecināšanai, gluži tāpat kā noteikta veida mūku kapuces kalpo par zīmi attiecīgai piederībai. Otrkārt, viņi uzskata, ka šāda zīme Kristum ir īpaši patīkama, tāpēc ka tas ir Mielasts, kas norāda uz kristiešu savstarpēju saprašanos un draudzību, jo dzīres ir kopības un draudzības zīmes. Tomēr šāds uzskats radies, raugoties uz Sakramentu tikai no laicīgā redzes viedokļa, kas nepavisam neatspoguļo Dieva dāvāto lietu augstāko lietojamību. Tas runā tikai par vingrināšanos mīlestībā, kuru cilvēki tomēr profanizē jeb izkropļo un izprot pasaulīgi. Turpretim par ticību, kuras patieso būtību izprot tikai nedaudzi, netiek runāts nemaz.
69 Sakramenti ir Dieva gribas zīmes attiecībā uz mums, nevis tikai cilvēku savstarpējo attiecību zīmes. Taisnība ir tiem, kas Jaunajā Derībā sakramentus definē kā žēlastības zīmes. Tā kā Sakramentā ir divas lietas - zīme un Vārds - tad Vārdam Jaunajā Derībā ir pievienots žēlastības apsolījums. Šis apsolījums, kā to vēstī evaņģēlija teksts, Jaunajā Derībā ir grēku piedošanas apsolījums: "Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas." (Lk.22:19-20)
70 Tādējādi Vārds sniedz grēku piedošanu, un ceremonija ir gluži kā Vārda attēls jeb, kā to nodēvē Pāvils (Rom.4:11), "zīmogs", kas norāda uz apsolījumu. Tāpēc - gluži kā apsolījums, ja tas nav saņemts ar ticību, ir nederīgs, tāpat arī rituāls ir nederīgs, ja klāt nav ticības, kas patiesi sniedz pārliecību, ka šeit tiek dāvāta grēku piedošana. Tieši šāda ticība iedrošina un iepriecina izbiedētu prātu. Gluži kā Vārds tika dots, lai radītu šo ticību, tāpat arī Sakraments tika iedibināts, lai, vērojot rituāla ārējo norisi, sirdis tiktu mudinātas uz ticību, jo caur šīm lietām - Vārdu un Sakramentu - darbojas Svētais Gars.
71 Šāda Sakramenta lietošana, kad ticība mierina un iedrošina izbiedētās sirdis, ir Jaunās Derības dievkalpojums, jo Jaunās Derības dievkalpojums prasa garīgu attieksmi, nonāvēšanu un atjaunošanu. Kristus Sakramentu iedibināja tieši šādai lietošanai, pavēlēdams: "To dariet Mani pieminēdami!"
72 Tiešām, Kristus pieminēšana nav vienkārša svinību vērošana vai arī lieta, kas iedibināta piemēra dēļ, kā tas notiek traģēdijās, kurās tiek svinēta Herakla un Odiseja piemiņa. Tā ir Kristus nopelnu pieminēšana, kas saņemama ticībā, lai caur to Dievs mūs darītu dzīvus. To pašu saka arī psalms: "Viņš Saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs. Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas; Viņš piemin un atceras Savu derību mūžīgi." (Ps.111:4-5) Tas nozīmē, ka šajā rituālā ir jāizšķir Dieva griba un žēlastība.
73 Bet šī ticība, kas atzīst žēlastību, dod dzīvību. Tāpēc šī ticība ir Sakramenta vissvarīgākā prasība, no kuras ir nepārprotami redzams, ka Sakramentu ir cienīgs saņemt tas cilvēks, kura sirdsapziņa ir izbiedēta. Šī prasība arī nosaka, kā viņam šīs Sakraments ir jāsaņem.
74 Šeit tiek pievienots arī pateicības upuris. Tik tiešām, vienai darbībai var būt vairāki mērķi. Pēc tam, kad sirdsapziņa, kas iedrošināta ar ticību, ir sapratusi, no kādām šausmām tā ir atbrīvota, tad tā patiesi ar visu nopietnību pateicas par Kristus nopelna svētību un ciešanām, izmantojot pašu rituālu Dieva godināšanai, lai ar šo paklausību pateiktos Dievam un apliecinātu, ka Dieva dāvanas tiek turētas visaugstākajā cieņā. Tā, lūk, rituāls kļūst par slavas upuri.
75 Patiešām, arī baznīctēvi runā par rituāla divējādo ietekmi: par sirdsapziņu mierināšanu un pateicību jeb slavēšanu. Pirmā no abām attiecas uz Sakramenta būtību, otrā - uz upuri. Par mierinājumu Ambrozijs saka tā: "Tuvojieties Viņam un saņemiet grēku piedošanu, jo Viņš ir grēku piedošana! Jūs jautāsit: kas Viņš ir? Uzklausiet Viņa vārdus: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam." (Jņ.6:35)" Šie vārdi norāda, ka Sakramentā tiek dāvāta grēku piedošana, ka arī to, ka šo grēku piedošanu vajag saņemt ar ticību. Par šādu izpratni tēvu darbos ir atrodamas neskaitāmas liecības, kuras visas pretinieki ir aplami izskaidrojuši kā opus operatum un kā darbus, kas piešķirami citu labad, lai gan nepārprotami redzams, ka baznīctēvi prasa ticību un runā par personisko mierinājumu, nevis par piešķirtajiem darbiem.
76 Blakus šīm liecībām ir atrasti arī izteikumi attiecībā uz pateicību, kuru vidū kā visizcilākais ir minams Kipriana teiktais par tiem, kas Svēto Vakarēdienu bauda ar dievbijību: "Dievbijība," viņš saka, "atšķirdama to, kas ir dāvāts, no tā, kas ir piedots, pateicas par tik dāsno Devēja svētību," tas ir, dievbijība vēro dāvāto un piedoto, tā salīdzina savā starpā Dieva svētības diženumu ar mūsu neizmērojamo ļaunumu, nāvi un grēku un tāpēc pateicas Dievam utt. No šejienes baznīcā ir ienācis vārds eiharistija.
77 Patiešām, rituāls pats par sevi nav pateicība, kas piešķirama citu labad ex opere operato, lai nopelnītu viņiem grēku piedošanu utt. vai arī atbrīvotu viņu dvēseles no nāves. Visas šīs lietas nonāk pretrunā ticības taisnībai, maldinot cilvēkus, it kā rituāls pats - bez ticības nāktu par labu darītājam vai vēl kādam citam.
78 PAR JĒDZIENU MISE
Pretinieki ierosina mums meklēt palīdzību arī valodniecībā, no vārda mise atvasinot pierādījumus, kuri gan neprasīs daudz laika, lai tos atspēkotu. Tik tiešām, pat ja misi dēvētu par upuri, tad tomēr tas nenozīmē, ka tā sniedz žēlastību ex opere operato, nedz arī to, ka mise, kas veltīta citu labad, nopelna viņiem grēku piedošanu utt.
79 Λειτουργια, kā viņi apgalvo, nozīmē upuri, un grieķi misi sauc par liturģiju. Kāpēc viņi nepiemin seno apzīmējumu synaxis, kas norāda, ka misi kādreiz dēvēja par daudzu cilvēku garīgo kopību?
80 Bet apskatīsim vārdu liturģija. Šis vārds īsti nenozīmē to pašu, ko upuris, bet drīzāk - tā ir publiska jeb sabiedriska kalpošana. Tas pilnībā atbilst mūsu viedoklim, tas ir, ka viens mācītājs, kas konsekrē Sakramentu, izsniedz pārējiem ļaudīm Tā Kunga Miesu un Asinis, gluži tāpat kā viens sludinātājs mācīdams izsniedz Evaņģēliju ļaudīm, kā to apstiprina arī Pāvils: "Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem." (1.Kor.4:1) Tas ir, Evaņģēlija un sakramentu namturiem. Tāpat arī: "Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties izlīgumam ar Dievu!" (2.Kor.5:20)
81 Tādējādi vārds λειτουργια pilnībā atbilst kalpošanas amatam. Tas ir sens vārds, kas tika lietots valsts lietu pārvaldē un grieķiem saistījās ar tādu valstisko pienākumu pildīšanu kā nodokļu uzlikšana, izdevumu segšana flotes apgādāšanai un tamlīdzīgas lietas, kā par to liecina Dēmostena runa Leptīnam, kas pilnībā ir veltīta sabiedrisko pienākumu apspriešanai un atbrīvošanai no tiem: "Viņš teiks, ka daži necienīgi cilvēki, ieguvuši neaizskaramību, ir noniecinājuši pilsoniskos pienākumus." Tāpat, kā to liecina Pertinaksa rīkojums De iure immunitatis, l. semper, tika runāts arī Romas laikā: "Pat bērnu skaits neatbrīvo tēvus no visiem pilsoniskajiem pienākumiem." Dēmostena komentāros ir paskaidrots, ka λειτουργιαv ir nodevu veids, izdevumi spēlēm, izdevumi flotes uzturēšanai, ģimnāziju un tamlīdzīgu valsts iestāžu pārzināšana.
82 Arī Pāvils lieto šo vārdu, attiecinot to uz ziedojumu vākšanu (2.Kor.9:12). Šādu ziedojumu vākšana apgādā svētos ne tikai ar lietām, kas nepieciešamas viņu vajadzībām, bet arī mudina viņus pārpārim pateikties Dievam utt. Vēstulē filipiešiem Pāvils nosauc Epafroditu par λειτουργος tas ir, "palīgu manā trūkumā" (Fil.2:25), kas šeit nekādā ziņā nav uzskatāms par upurētāju.
84 Ērmīgs ir pretinieku spriedums: tā kā Svētajos Rakstos ir minēts altāris, tad misei katrā ziņā ir jābūt upurim; taču Pāvils izmanto altāri tikai kā ilustrāciju.
85 Tas, ka apzīmējums mise nāk no senebreju vārda mizbeah, ir mūsu oponentu izdomājums. Kāpēc viņiem ir nepieciešams tik attālināts etimoloģisks secinājums? Varbūt tāpēc, lai parādītu savas zināšanas senebreju valodā? Kāpēc ir jāmeklē tik attāla etimoloģija, ja vārds mise ir atrodams 5. Moz. 16:10, kur tas nozīmē nevis priesteru upurus, bet gan ļaužu ziedojumus jeb dāvanas, jo katra nākšana uz Pasha svinībām saistījās ar dāvinājuma pienešanu ziedojuma veidā?
86 Šo paradumu iesākumā paturēja arī kristieši. Sanākot kopā, viņi, kā to liecina Apustuļu kanoni, atnesa maizi, vīnu un citas lietas. Daļa no maizes un vīna tika veltītas konsekrēšanai, pārējais - izsniegts nabagiem. Līdz ar šo paradumu tika paturēts arī vārds mise, kas nozīmēja - ziedojumu. Ir acīmredzams, kā šādu ziedojumu dēļ mise citur tika dēvēta arī par αγαπην, ja vien kāds neuzskata, ka šo nosaukumu mise ir ieguvusi kopīgās maltītes dēļ. Bet nu pārtrauksim šo niekošanos.
87 Tiešām ir dīvaini, ka pretinieki šajā tik svarīgajā jautājumā sniedz lielā mērā vieglprātīgus secinājumus. Pat ja arī mise tiktu saukta par upuri, tad tomēr ir jājautā: kādā veidā uz šo jēdzienu varētu attiecināt izdomājumu par opere operato un kādā veidā misi varētu veltīt citu labad nolūkā - pelnīt viņiem grēku piedošanu? Tiesa, misi varētu saukt arī par veltījumu tāpēc, ka tajā tiek veltītas lūgšanas un pateicība, kā arī veltīti visi citi kalpojumi, tādēļ to arī sauc par eiharistiju. Tomēr nedz rituāls, nedz arī lūgšanas nenāk par labu ex opere operato bez ticības. Turklāt skaidrības labad ir jānorāda, ka mēs šeit nespriežam vispār lūgšanām, bet gan par Tā Kunga Svēto Vakarēdienu.
88 Arī grieķu kanons, kaut arī tajā atrodami daudzi izteikumi par upurēšanu, tomēr skaidri parāda, ka tajā netiek runāts par Tā Kunga miesu un asinīm, bet gan par visu dievkalpojumu, lūgšanām un pateicībām kopumā. Tas saka tā: Και ποίησον ημας αξιους γενεσθαι του προσφερειν σοι δεησεις και ικεσιας και θυσιας αναιμακτους υπερ παντος λαου. Ja šis izteikums tiek pareizi saprasts, tad tajā nav atrodams nekāds iemesls piedauzībai. Jo tajā tiek lūgts, lai "mēs kļūtu cienīgi pienest lūgšanas un aizlūgšanas un bezasiņu upurus par visu tautu." Lūk, tieši lūgšanas ir nosauktas par bezasiņu upuriem. Tāpat ir teikts nedaudz tālāk: Ετι προσφερομεν σοι την λογικην ταυτην και αναιμακτον λατρειαν. Mēs nesam, saka kanons, šo saprātīgo bezasiņu kalpojumu. Tiešām, maldās tie, kas kanonā teikto grib izskaidrot drīzāk kā saprātīgo upuri, attiecinot to uz pašu Kristus miesu, jo kanons runā par visu dievkalpojumu un arī Pāvils (Rom.12:1), pretēji opus operatum, runā par λογικη λατρεια proti, par prāta, baiļu, ticības, pielūgšanas, pateicības utt. kalpojumu.
89 MlSE PAR MIRUŠAJIEM
Tā ir patiesība, ka mūsu pretinieki aizstāv rituālu mirušo dvēseļu atbrīvošanai, kam Rakstos tomēr nav atrodams nedz apstiprinājums, nedz pavēle. Taču no šādas darbošanās viņi gūst milzīgu peļņu. Tas tiešām ir liels grēks, ja šādas ceremonijas tiek ieviestas draudzē bez Dieva pavēles un Rakstu apstiprinājuma un ja mirušajiem tiek veltīts Svētais Vakarēdiens, kas iedibināts Kristus upura pieminēšanai un sludināšanai dzīvo vidū. Tas ir pārkāpums pret otro bausli - ļaunprātīga Dieva vārda lietošana. Pirmkārt, apgalvot, ka rituāls ir upuris, kas samierina Dievu un sniedz gandarījumu par grēkiem ex opere operato - bez ticības, nav nekas cits, kā necienīga izturēšanās pret Evaņģēliju. Vai var sacīt ko baismīgāku kā - pielīdzināt priesteru darbību Kristus nāvei? Otrkārt, grēku un nāvi nevar uzveikt citādi - kā vienīgi ar ticību uz Kristu, kā to arī Pāvils māca: "Tad nu mums, ticībā attaisnotiem, ir miers ar Dievu." (Rom.5:1) Tāpēc nav iespējams atbrīvoties no soda šķīstītavas ugunīs ar cita cilvēka veiktiem darbiem.
90 Šeit mēs neapskatīsim liecības par purgatoriju, kuras sniedz pretinieki par to, kādi pēc viņu domām ir purgatorija sodi un kādi pamatojumi ir mācībai par šo sodu gandarīšanu. Tas viss, kā to jau iepriekš esam norādījuši, ir pilnīgi tukši un bezjēdzīgi apgalvojumi. Pret to mēs iebildīsim, vienīgi sakot, ka nepārprotami Tā Kunga Mielasts ir iedibināts vainas piedošanas dēļ. Tas tiešām sniedz grēku piedošanu, kad ar to patiesi ir nepieciešams saprast vainu. Taču Svētais Vakarēdiens nav gandarīšana par vainu, pretējā gadījumā mise būtu pielīdzināta Kristus nāvei. Arī vainas piedošanu nevar saņemt citādi, kā vienīgi ar ticību. Tāpēc mise nav gandarīšana, bet gan apsolījums un Sakraments, kas prasa ticību.
91 Patiešām, visus dievbijīgos pārņem visdziļākās bēdas, apzinoties, ka mise lielā mērā ir tikusi veltīta kalpošanai par mirušajiem un gandarīšanai par sodu. Tā ir atsacīšanās no dienišķā upura baznīcā. Tā ir tirānu valstība, kas visdziedinošāko apsolījumu par vainas piedošanu un par ticību ir piešķīris visnevērtīgākajiem uzskatiem par gandarīšanu, tātad tā ir Evaņģēlija apgānīšana, sakramentu lietošanas izkropļošana. Viņi, kā saka Pāvils, ir noziegušies "pret Tā Kunga miesu un asinīm" (1.Kor.11:27), un ir aptumšojuši mācību par ticību, kā arī, aizbildinoties ar gandarīšanas darbiem, viņi izmanto grēku piedošanu, Tā Kunga miesu un asinis negantas peļņas iegūšanai. Gan jau kādreiz viņiem nāksies norēķināties par šo zaimošanu. Tāpēc mums un visām dievbijīgām sirdsapziņām ir jābūt nomodā, lai nostātos pret pretinieku ļaunprātībām.
92 Bet atgriezīsimies pie apspriežamā jautājuma. Tā kā mise nekādā gadījumā nav gandarīšana par sodu un par vainu ex opere operato un bez ticības, tad jāsecina, ka tās veltīšana mirušajiem ir pilnīgi nederīga. Tāpēc šo jautājumu vairs nav vajadzīgs tālāk apspriest. Nav šaubu, ka Rakstos nekur nav atrodams apstiprinājums tādai misei, kas būtu veltāma mirušajiem. Tāpēc būtu pārdroši bez Svēto Rakstu pamatojuma ieviest baznīcā kādas ceremonijas. Ja būs nepieciešams, tad šo tematu pārrunāsim vēl plašāk. Tiešām, kāpēc lai mēs strīdētos ar saviem pretiniekiem, kas nesaprot nedz to, kas ir upuris, nedz to, kas ir sakraments, nedz arī to, kas ir grēku piedošana un ticība?
93 Arī grieķu kanons nesaista upuri ar gandarīšanu par mirušajiem, jo tas visiem dievbijīgajiem patriarhiem, praviešiem un apustuļiem gandarīšanu piešķir vienādi. Vārdu sakot, ir skaidrs, ka grieķi upurē pateicību un nesaprot to kā izpirkumu par sodiem. Turklāt viņi runā ne tikai par Tā Kunga miesas un asins upuri, bet arī par pārējām mises daļām, proti, lūgšanām un pateicībām. Jo pēc konsekrācijas viņi lūdz, lai tas nāk par labu nevis citiem, bet gan tiem, kas to saņem. Pēc tam viņi piebilst: Ετι προσφερομεν σοι την λογικην ταυτην λατρειαν υπερ των εν πιστει αναπαυσαμενων προπατοπων, πατερων, πατριαρχων, προφητων, αποστολων.. Šis λογικη λατρεία, tas ir, saprātīgais kalpojums nenozīmē pašu upuri, bet lūgšanas un visas tās lietas, kas ir iekļautas šajā kalpojumā.
94 Bet, runājot par pretinieku atsaukšanos uz baznīctēvu darbiem, kas saistīti ar upuriem par mirušajiem, tad jāsaka, ka tas, par ko runā tēvi, ir lūgšanas par mirušajiem, ko arī mēs neaizliedzam. Tomēr mēs neatzīstam, ka Tā Kunga Mielasts ir ex opere operato veltāms mirušajiem. Nekādā gadījumā baznīctēvi neapstiprina pretinieku viedokli par opere operato. Kaut arī viņiem ir liecības - galvenokārt Gregora vai mūsdienu teologu -, tomēr pret tām mēs izvirzām visskaidrākās un visdrošākās Svēto Rakstu liecības.
95 Arī baznīctēvu darbos ir vērojamas lielas atšķirības. Viņi bija cilvēki, tāpēc varēja kļūdīties un arī maldīties. Taču, ja viņi tagad kļūtu atkal dzīvi un redzētu, ka viņu teiktais tiek izmantots, lai attaisnotu pretinieku mācītos pazīstamos maldus par opere operato, tad viņi paši savus izteikumus būtu skaidrojuši pavisam citādi.
96 Pilnīgi nepamatoti pretinieki attiecina uz mums arī Ārijam uzlikto lāstu, kas pēc viņu vārdiem ir nolādēts, tāpēc ka bija noliedzis, ka mise ir upurēšana par dzīvajiem un mirušajiem. Viņi bieži lieto šādu viltīgu paņēmienu: atsaucas uz senajām maldu mācībām un ļaunprātīgi pielīdzina mūsu mācību herētiskajām, lai ar šādu analoģiju mūs iznīcinātu. Epifānijs apliecināja, ka Ārijs lūgšanas par mirušajiem uzskatīja kā nederīgas, un par to viņš nosoda Āriju. Arī mēs neaizstāvam Āriju, bet mēs ar jums diskutējam par to, ka jūs noziedzīgi aizstāvat maldu mācību, kas ir pilnīgā pretrunā ar praviešu, apustuļu un svēto baznīctēvu mācību, apgalvojot, ka mise attaisno grēcinieku ex opere operato, ka tā, ja vien viņi tai nepretojas, nopelna piedošanu par vainu un sodu pat tad, ja šie cilvēki, kuru labā mise tiek veltīta, ir netaisni. Mēs noraidām šos postošos maldus, kas laupa godu Kristus ciešanām un pilnīgi aptumšo mācību par ticības taisnību.
97 Līdzīga bezdievīgo cilvēku pārliecība bija arī Vecās Derības laikā, uzskatot, ka grēku piedošanu viņi saņem nevis no žēlastības ar ticības starpniecību, bet gan nopelna ex opere operato ar upura starpniecību. Tāpēc viņi pavairoja šos kalpojumus un upurus, iedibināja Israēlā kalpojumus Baalam un atklāti upurēja pat Jūdejā. Lūk, tādēļ pravieši nosodīja šos uzskatus, cīnoties ne tikai pret Baala pielūdzējiem, bet arī pret tiem priesteriem, kas ziedoja Dieva iedibinātos upurus, saglabājot par tiem šādus bezdievīgus priekšstatus. Tomēr šis viedoklis valda pasaulē un vienmēr tajā saglabāsies, ka līdzdalība rituālos un upuri dod izlīgumu ar Dievu. Miesīgais cilvēks nevar samierināties ar atziņu, ka vienīgi Kristus upurim ir piešķirts gods būt par izlīguma upuri, jo viņi, piešķirot vienādu godu kā reliģiskajiem rituāliem, tā arī upuriem, parāda savu neizpratni par ticības taisnību.
98 Tāpēc, gluži kā Jūdejā bezdievīgo priesteru vidū saglabājās izkropļotais priekšstats par upuriem, arī Israēlā turpinājās Baala pielūgšana, lai gan tur pastāvēja Dieva draudze, kas neatzina bezdievīgās ceremonijas. Līdzīgi arī pāvesta valstībā ir iesakņojusies Baala pielūgšana, tas ir, mises ļaunprātīga lietošana, kuru pāvesta piekritēji izmanto, lai ar tas palīdzību netaisnie nopelnītu piedošanu par vainu un sodu. Un, šķiet, ka šī baaliskā kalpošana turpināsies kopā ar pāvesta valstību līdz tam brīdim, kad ieradīsies Kristus, lai tiesātu un lai ar savas atkal atnākšanas godību sagrautu antikrista valstību. Tajā pašā laikā visiem, kas patiesi tic Evaņģēlijam, nav jāatzīst šīs nešķīstās ceremonijas, kas pretēji Dieva pavēlei ieviestas tāpēc, lai aptumšotu Kristus godību un ticības taisnību.
99 Šīs lietas par misi īsumā mēs esam izklāstījuši tāpēc, lai visi krietnie vīri visās tautās varētu saprast, ka mēs ar vislielāko rūpību esam centušies saglabāt mises cildenumu un esam norādījuši uz tās patieso lietošanu, kā arī to, ka mums ir vistaisnīgākie iemesli, kādēļ mēs norobežojamies no pretiniekiem. Mēs gribam ļoti lūgt visus krietnos vīrus neatbalstīt pretiniekus, tā pieļaujot mises apgānīšanu, lai tādējādi neuzveltu sev citu cilvēku grēkus. Šis uzdevums un šis jautājums ne mazākā mērā nav mazsvarīgāks par pravieša Elijas uzdevumu, nosodot Baala pielūgšanu. Mēs šo tik svarīgo jautājumu esam iztirzājuši ar vislielāko piesardzību un šoreiz esam atbildējuši, nevienu neaizvainojot. Ja nu tomēr pretinieki spiedīs mūs apkopot visdažādākos mises ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, tad šis jautājums netiks izskatīts tik iecietīgi, kā šeit.
|
