220. Kāda ir Kristus Baznīca jeb Draudze?


Apoloģija Augsburgas ticības apliecībai

1 XIII (VII) ARTIKULS PAR SAKRAMENTU SKAITU UN TO LIETOŠANU

XIII artikulā pretinieki piekrīt mūsu mācībai par sakramentiem, ka tie nav tikai pazīšanās zīmes starp cilvēkiem, kā daži iedomājas, bet drīzāk sakramenti ir Dieva gribas zīmes un liecības attiecībā uz mums, caur kurām Dievs mudina sirdis uz ticību. Tomēr viņi uzstājīgi liek mums pieņemt septiņus sakramentus.
2 Mēs uzskatām, ka ceremonijas un rituāli, kas ir iedibināti Rakstos - lai arī kāds būtu to skaits - nedrīkst tikt noniecināti. Taču mēs neuzskatām, ka būtiska nozīme ir tam, ja mācības nolūkā tiek lietots atšķirīgs sakramentu uzskaitījums, ja vien pareizi tiek saglabāts tas, kas ir nodots mums caur Svētajiem Rakstiem. Arī baznīctēvu vidū sakramentu uzskaitījums nebija vienāds.
3 Ja par sakramentiem mēs saucam "rituālus, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots žēlastības apsolījums", tad nav grūti definēt to, kas tad īsti ir sakramenti. Rituāli, kas ir cilvēku ieviesti, nav sakramenti to patiesajā nozīmē, jo cilvēkiem nav varas apsolīt žēlastību. Lūk, tādēļ zīmes, kas ieviestas bez Dieva pavēles, nav drošas apsolījuma zīmes, kaut arī tās, iespējams, var kalpot neizglītoto mācīšanai.


4 Tātad patiesie sakramenti ir - Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un Absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments. Šiem ritiem ir Dieva pavēle un pievienots žēlastības apsolījums, kas patiesi ir Jaunas Derības sirds. Kad tiekam kristīti, kad baudām Tā Kunga Mielastu, kad saņemam Absolūciju, - mūsu sirdīm droši jātic, ka Dievs patiešām mums piedod grēkus Kristus dēļ.
5 Caur Vārdu un rituālu Dievs vienlaikus mudina sirdi ticēt un satvert ticību, gluži kā Pāvils saka, ka "ticība nāk no sludināšanas [klausīšanās]" (Rom.10:17). Kā Vārds ienāk caur ausīm, lai darbotos sirdī, tāpat arī rituāls ienāk caur acīm, lai ietekmētu sirdi. Tātad Vārds un rituāls paveic vienu un to pašu, kā par to brīnišķīgi ir teicis Augustīns, saucot sakramentu par redzamo Vārdu, jo rituāls tiek uztverts ar acīm, un tas ir gluži kā Vārda attēls, norādot uz to pašu, ko Vārds. Lūk, tādēļ - kā vienam, tā otram ir vienāda iedarbība.


6 Konfirmācija un pēdējā svaidīšana ir rituāli, kas nākuši no tēviem, kurus baznīca neprasa kā nepieciešamus pestīšanai, jo tie nav Dieva pavēlēti. Tāpēc ir nepieciešams šos rituālus nošķirt no iepriekš minētajiem, kuri ir Dieva pavēlēti un kuros ir skaidrs žēlastības apsolījums.
7 Mūsu pretinieki priesterību saprot nevis kā Vārda kalpošanas amatu un sakramentu izdalīšanu draudzē, bet gan upurēšanas amatu, it kā Jaunajai Derībai būtu nepieciešama tāda priesterība, kas līdzinātos levītiskajai, veicot upurēšanu un izpelnoties grēku piedošanu tautas labā.
8 Mēs mācām, ka Kristus krusta nāve bija pietiekams upuris visas pasaules grēku izpirkšanai un ka nav nepieciešami vēl citi papildus upuri, it kā Kristus upuris par mūsu grēkiem nebūtu pietiekams.
9 Cilvēki netiek taisnoti nekā cita kā vienīgi Kristus upura dēļ, ja viņi tic, ka Viņš tos ir izglābis. Tādējādi priesteri nav aicināti, lai ar upurēšanu pelnītu cilvēkiem grēku piedošanu, kā tas bija Vecajā Derībā, bet viņi ir aicināti cilvēkiem sludināt Evaņģēliju un izdalīt sakramentus.
10 Kā tas pietiekami skaidri ir mācīts Vēstulē ebrejiem, mūsu priesterība nelīdzinās levītiskajai.
11 Ja ordinācija tiek skaidrota saistībā ar Vārda kalpošanas amatu, tad mums nav iebildumu saukt to par ordinācijas sakramentu. Vārda kalpošanas amatam ir Dieva pavēle un diženi apsolījumi: "..tas [Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic." (Rom.1:16) Un atkal: "Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju." (Jes.55:11)
12 Ja ordinācija tiek skaidrota šādi, tad mums nav iebildumu pat roku uzlikšanu saukt par sakramentu. Baznīcai ir dota pavēle iecelt mācītājus draudzē; tam mēs no visas sirds piekrītam, jo zinām, ka Dievs šādu kalpošanu ir atzinis par labu un ir tajā klātesošs. Tāpēc ir labi, cik vien iespējams, godināt Vārda kalpošanas amatu visos veidos.
13 Šā amata godināšana it īpaši ir nepieciešama fanātiķu dēļ, kas iedomājas, ka Svētais Gars netiek dots caur Vārdu, bet gan kādas viņu pašu darbošanās dēļ. Tā viņi sēž tumšos nostūros bezdarbībā un klusumā, gaidīdami apskaidrību, gluži kā to agrāk mācīja reliģiskie entuziasti jeb jūsmotāji un kā to tagad māca anabaptisti.
14 Svētā laulība tika iedibināta nevis Jaunajā Derībā, bet pašā iesākumā, - kad tika radīta cilvēce. Laulība ir Dieva pavēlēta, un tai ir noteikti apsolījumi, taču tie attiecas nevis īpaši uz Jauno Derību, bet gan uz laicīgo dzīvi. Ja kāds vēlas saukt laulību par sakramentu, tad viņam tā ir jānošķir no iepriekšējiem sakramentiem, kuri savā patiesajā nozīmē ir Jaunās Derības zīmes - žēlastības un grēku piedošanas liecības.
15 Ja laulību sauktu par sakramentu tāpēc, ka tai īr Dieva pavēle, tad arī daudzus citus aicinājumus jeb amatus vajadzētu saukt par sakramentiem, tāpēc ka tie ir Dieva pavēlēti, piemēram, valdību.


16 Īsi sakot, ja mums vajadzētu uzskatīt par sakramentiem visas tās lietas, kuras ir Dieva pavēlētas un kurām ir pievienots apsolījums, tad kāpēc par sakramentu lai nesauc arī lūgšanu, kas daudz vairāk atbilstu šim nosaukumam? Tai ir gan Dieva pavēle, gan arī daudzi apsolījumi - Ja to novietotu blakus sakramentiem, tādējādi tai piešķirot paaugstinātu stāvokli, tas mudinātu cilvēkus vairāk lūgt Dievu.
17 Šeit varētu būt ietvertas žēlastības dāvanas, kā arī pārbaudījumi, kas arī ir zīmes, kurām Dievs īr pievienojis apsolījumus. Taču neturpināsim šāda veidā. Neviens saprātīgs vīrs necīnīsies šādi par sakramentu skaitu vai terminiem, ja vien tiek paturētas tās lietas, kurām ir Dieva pavēle un apsolījumi.


18 Daudz nepieciešamāk būtu pārdomāt to, kā lietot sakramentus. Šeit mēs nosodām visu to sholastisko doktoru pūļus, kas māca: ja vien tam nav kāda šķēršļa, sakramenti sniedz žēlastību ex opere operato, tas ir, arī bez lietotāja dievbijīgas attieksmes. Tā ir jūdu aplamā reliģija - ticēt tam, ka mēs tiekam taisnoti ar ceremoniālu darbību bez dievbijīgas sirds attieksmes, tas ir, bez ticības. Tomēr šī bezdievīgā un ļaunā mācība tiek autoritatīvi mācīta visā pāvestības valdījuma.
19 Pret šādu mācību stingri nostājas Pāvils (Rom.4:9), noliedzot to, ka Ābrahāms tika taisnots ar apgraizīšanu, taču viņš norāda, ka apgraizīšana bija zīme, kas pievienota, lai vingrinātos ticībā. Tādējādi mēs mācām, ka, saņemot sakramentu, klāt ir jābūt ticībai, kas uzticas apsolījumiem un saņem tās lietas, kas sakramentā tiek dāvātas.
20 Un iemesls tam ir skaidrs un labi pamatots. Apsolījums jums neko nedod, ja tas netiek saņemts ticībā. Sakramenti ir apsolījumu zīmes. Kad tiek saņemts sakraments, klāt ir jābūt ticībai, lai ikviens, kas saņem Tā Kunga Mielastu, to lietotu ticībā. Tā kā tas ir Jaunās Derības Sakraments, kā to Kristus skaidri saka Lk.22:20, tad dievgaldniekam ir jābūt pārliecinātam, ka viņam tiek pasniegts tas, kas ir apsolīts Jaunajā Derībā, proti nepelnīta grēku piedošana. Viņam šī piedošana ir jāsaņem ticībā, jāmierina satriektā sirdsapziņa un jātic, ka šīs liecības nav maldīgas, bet tik drošas, it kā Dievs no Debesīm ar jaunu brīnumu apsolītu, ka Viņš vēlās apžēloties par viņu. Bet kāds labums no brīnuma un apsolījuma ir neticīgajiem?
21 Šeit mēs nerunājam tik daudz par vispārējo ticību, kas tic, ka Dievs ir, bet gan par personisko ticību, kura tic apsolījumam, kas ir klātesošs, un grēku piedošanai, kas patiesi tiek dota.
22 Šāda sakramenta izpratne mierina dievbijīgus un nemierīgus prātus.


23 Ir grūti ietērpt vārdos to ļaunumu, ko ir radījuši baznīcā izplatītie fanātiķu maldi par sakramentu saņemšanu ex opere operato, tas ir, bez sakramenta saņēmēja ticības. Šā iemesla dēļ radusies nebeidzamā misu profanācija, par ko runāsim nedaudz vēlāk. Neviens nevar parādīt baznīctēvu rakstos kaut vārdu, kas atbalstītu sholastiķus šajā jautājumā. Patiesībā Augustīns saka tieši pretējo, ka sakramentā taisno ticība, nevis pats sakraments. Arī Pāvila sacītais ir līdzīgs: "..ar sirds ticību panākama taisnība." (Rom.10:10)





Grāmatas Teksti Nodaļas