249. Kāda ir mūžīgā dzīvošana?
1 PAR ĒDIENU ŠĶIROŠANU
Ne tikai vienkāršie ļaudis, bet arī baznīcas mācītāji līdz šim ir bijuši pārliecināti, ka ēdienu šķirošana un citas līdzīgas cilvēku tradīcijas ir derīgas žēlastības iegūšanai un gandarīšanai par grēkiem.
2 Ka pasaulē valdīja tāds uzskats, ir redzams no tā, ka ik dienas radās jaunas ceremonijas, baznīcas rituāli, svētku un gavēņu dienas, un mācītāji baznīcās pieprasīja to pildīt kā tādu kalpošanu, kas nepieciešama žēlastības iegūšanai. Tie arī ļoti biedēja cilvēku sirdsapziņu, lai viņi kādu no šiem darbiem neizlaistu.
3 Tādas piespiedu tradīcijas dēļ baznīcai ir nodarīts liels ļaunums.
4 Pirmkārt, tā ir aptumšojusi mācību par žēlastību un ticības taisnību, kas ir Evaņģēlija galvenā daļa, kura baznīcā ar īpašu godu ir jāizceļ, lai Kristus nopelns būtu labi zināms un ticība, kas tic, ka grēki ir piedoti Kristus dēļ, tiktu izcelta pāri par visiem darbiem.
5 Tāpēc arī Pavils šo mācību uzsver visvairāk, nolikdams malā bauslību un cilvēku tradīcijas, lai parādītu, ka kristiešu taisnība ir kas atšķirīgs no šādiem darbiem, tas ir, ka tā ir ticība, kas tīc, ka grēki bez maksas tiek piedoti Kristus dēļ.
6 Bet šo Pāvila mācību cilvēku tradīcijas ir gandrīz pilnīgi nomākušas, radot uzskatu, ka mums ir jānopelna žēlastība un taisnība, šķirojot ēdienus un ievērojot līdzīgas tradīcijas.
7 Runājot par atgriešanos, nemaz netika pieminēta ticība, vienīgi uzsvērti šādi gandarīšanas darbi, tā ka šķita, ka tie vien veido grēknožēlu.
8 Otrkārt, šīs tradīcijas ir aptumšojušas Dieva pavēles, jo tradīcijas tika paceltas augstāk par Dieva baušļiem. Tika uzskatīts, ka visa kristietība nav nekas vairāk, kā noteiktas svētku dienas, rituāli, gavēņi un priesteru drānas.
9 Šīm tradīcijām piedēvēja garīgas un pilnīgas dzīves godu.
10 Tajā pašā laikā Dieva pavēļu pildīšana katram pēc sava aicinājuma netika godāta. Proti, tas, ka tēvs audzina savus pēcnācējus, ka māte dzemdē bērnus, ka firsts pārvalda valsti, tika uzskatīts par pasaulīgu un nepilnīgu darbu, kas esot daudz zemāks par šīm dižajām tradīcijām.
11 Šie maldi ļoti mocīja sirdsapziņu dievbijīgajiem, kuri, būdami laulībā, valdībā vai citā laicīgā amatā, jutās nospiesti savas nepilnīgās dzīves dēļ. Viņi apbrīnoja mūkus un citus tamlīdzīgos un maldīgi uzskatīja, ka tāds dzīves veids Dievam ir vairāk patīkams.
12 Treškārt, tradīcijas radīja lielas briesmas sirdsapziņai, jo tās visas ievērot nebija iespējams, tomēr cilvēki uzskatīja, ka to ievērošana ir obligāti nepieciešama dievkalpošana.
13 Gersons raksta, ka daudzi ir krituši izmisumā un daži pat izdarījuši pašnāvību, juzdami, ka nespēj izpildīt tradīciju prasības, bet tajā pašā laikā viņi nedzirdēja neko par ticības taisnību un žēlastību.
14 Ir redzams, ka sholastiķi un teologi vairo tradīcijas un meklē kā tās mīkstināt, lai atvieglotu sirdsapziņu, tomēr nespēj to mierināt un tā vietā vēl vairāk apgrūtina sirdsapziņu.
15 Teologi un sludinātāji ar šo tradīciju apkopošanu bija tā aizņemti, ka tiem neatlika laika meklēt Rakstos daudz nepieciešamāko mācību par ticību, krustu, cerību, pilsoniskās iekārtas cienīgumu un nežēlīgi mocīto sirdsapziņu mierināšanu.
16 Gersons un daži citi teologi ir ļoti žēlojušies, ka šo strīdu dēļ par tradīcijām viņu uzmanība tiekot atrauta no svarīgākām mācībām.
17 Arī Augustīns aizliedz apgrūtināt cilvēka sirdsapziņu ar šādām tradīcijām un prātīgi pamāca Januāriju, ka šādas tradīcijas, kā viņš ir teicis, jāuzskata par nenozīmīgām.
18 Tādēļ mūsējie nav jāuzskata par tādiem, kas šo jautājumu aplūko ātrsirdīgi vai ar naidu pret bīskapiem, kā daži kļūdaini uzskata.
19 Bija ļoti nepieciešams brīdināt baznīcas par šiem maldiem, kas radušies no nepareizi saprastam tradīcijām.
20 Jo Evaņģēlijs pavēl draudzēs uzturēt mācību par žēlastību un ticības taisnību, ko nav iespējams saprast, ja cilvēki domā nopelnīt žēlastību ar pašu izvēlētām ieražām.
21 Tādēļ mūsu skolotāji ir mācījuši, ka ar cilvēku tradīciju ievērošanu mēs nespējam nopelnīt žēlastību jeb tikt attaisnoti. Tādēļ nebūtu jāuzskata šādas tradīcijas par nepieciešamām.
22 Mūsu mācītāji šeit pievieno Rakstu liecību. Kristus aizstāv apustuļus, kuri neievēroja ierastās tradīcijas (Mt 15:3). Tas gan acīmredzot nenozīmē, ka tās būtu nelikumīgas, bet ka ir tikai nenozīmīgas un tām ir zināms sakars ar bauslībā noteikto šķīstīšanās rituālu. Mateja evaņģēlijā Viņš saka: "Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi." (Mt.15:9)
23 Tādēļ Viņš neprasa nevajadzīgas ieražas. Nedaudz vēlāk Viņš piebilst: "Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku."
24 Arī Pāvils saka: "Dieva valstība nav ēšana un dzeršana." (Rom.14:17)
25 Un: "Lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu."
26 Turpat arī: "Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl būdami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties!" (Kol.2:16-21)
27 Pēteris saka: "Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam Panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi." (Ap.d.15:10)
28 Šeit Pēteris aizliedz apgrūtināt sirdsapziņas ar daudzajām tradīcijām, vai tās būtu no Mozus vai kāda cita.
29 Un Pāvils vēstulē Timotejam nosauc ēdienu aizliegumus par dēmonu mācībām, kas cīnās ar Evaņģēliju un iedibina un dara tādus darbus, lai caur tiem nopelnītu žēlastību, itin kā bez tāda kulta kristietība nevarētu pastāvēt (1.Tim.4:1-3).
30 Pretinieki pārmet, ka mēs atmetot disciplīnu un miesas mērdēšanu līdzīgi kā Joviniāns. Mūsu rakstos gan atklājas kas cits.
31 Mēs vienmēr esam mācījuši par krustu un to, ka kristiešiem ir jāpanes ciešanas.
32 Tā ir patiesa, nopietna un neliekuļota miesas nonāvēšana, ka piedzīvojam dažādas ciešanas un tiekam krustā sisti līdz ar Kristu.
33 Turklāt mūsējie māca, ka katram kristietim vajag savu miesu savaldīt un to ar darbu tā vingrināt un kalpināt, lai negausība un bezdarbība nevedinātu grēkot, bet ne tādēļ, lai ar tādiem darbiem nopelnītu žēlastību un gandarītu par grēkiem.
34 Un uz tādu miesīgu savaldību vienmēr ir jāskubina ne vien pa retam un atsevišķās dienās,
35 bet kā Kristus saka: "Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas." (Lk.21:34)
36 Tāpat: "Šī dēmonu suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību." (Mt.17:21)
37 Un Pāvils saka: "Es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, nekļūtu atmetams." (1.Kor.9:27)
38 Šeit viņš skaidri rāda, ka kalpina savu miesu ne tādēļ, lai caur tādu savaldību nopelnītu grēku piedošanu, bet lai miesa būtu paklausīga un derīga garīgām lietām un lai darītu darbu saskaņā ar savu aicinājumu.
39 Tātad mēs nenosodām pašu gavēni, bet tradīcijas, kas apgrūtina sirdsapziņu un prasa ievērot noteiktas dienas un ēdienus, itin kā šādi darbi būtu nepieciešamais dievkalpojums.
40 Tomēr mēs saglabājam daudzas tradīcijas, kas uztur labo baznīcas iedibināto kārtību, piemēram, Svēto Rakstu lasījumu rindu dievkalpojumos un noteiktas svētku dienas.
41 Mēs pamācām ļaudis, ka šādas ieražas nepanāk taisnību Dieva priekšā un ka tas nav grēks, ja tās bez piedauzības atmet.
42 Šāda brīvība cilvēku iedibinātos rituālos nebija sveša arī baznīcas tēviem.
43 Tā austrumu baznīcā Lieldienas svinēja citā laikā nekā Romā, un, kad agrāk šīs atšķirības dēļ romieši apsūdzēja austrumu baznīcu šķeltniecībā, tad tie viņiem aizrādīja, ka tādām ieražām visur nav jābūt līdzīgām.
44 Un Irenejs saka: "Atšķirības gavēņu dienās neizposta ticības vienību," Tāpat pāvests Gregorijs norāda, ka tādas atšķirības nešķeļ baznīcas vienību.
45 Un Kasidora Historia tripartia lib. 9 minēti daudzi atšķirīgu rituālu piemēri un teikti šādi vārdi: "Apustuļu nodoms nav bijis noteikt svētku dienas, bet sludināt labu saskaņu un dievbijību."
|
