245. Kāda atšķirība atklāsies mirušo augšāmcelšanās dienā?
1 VIII PAR KRISTUS PERSONU
Augsburgas ticības apliecības teologu starpā radušās nesaskaņas arī par Kristus personu, lai gan tās nav iesākušās viņu vidū, bet sākotnēji cēlušās no sakramentāriešiem.
2 Jo, kad Dr. Luters, pretēji sakramentāriešiem, ar stingru iestādīšanas vārdu pamatojumu aizstāvēja Jēzus Kristus miesas un asiņu patieso, substanciālo klātbūtni Vakarēdienā, Cvinglija piekritēji viņam pārmeta: ja Kristus miesa būtu klātesoša vienlaikus Debesīs un virs zemes Svētajā Vakarēdienā, - tā nevarētu būt īsta, patiesa cilvēka miesa; jo šāda godība piederas vienīgi Dievam, un Kristus miesa to nespēj.
3 Bet, kad Dr. Luters iebilda un atspēkoja šo pārmetumu, kā rāda viņa doktrinālie un polemiskie raksti par Svēto Vakarēdienu, kurus arī mēs šeit publiski apliecinām, kā arī citus viņa doktrinālos rakstus,
4 pēc Lutera nāves daži Augsburgas ticības apliecības teologi, kaut gan vēl ne publiski un skaidri, gribējuši apliecināt savu vienprātību ar sakramentāriešiem attiecībā uz Kunga Vakarēdienu; taču viņi lietojuši to pašu pamatojumu par Kristus personu, ar kura palīdzību sakramentārieši uzdrošinājās izstumt patieso, substanciālo Kristus miesas un asiņu klātbūtni no Viņa Vakarēdiena, proti - ka cilvēciskajai dabai Kristus personā nav piedēvējams nekas tāds, kas pārsniedz vai ir pretrunā tās dabiskajām, būtiskajām īpašībām; un tādēļ viņi Dr. Lutera mācību un visus, kuri tai - ka Dieva vārdam atbilstošai mācībai - seko, apsūdzējuši gandrīz visās senajās briesmīgajās herēzēs.
5 Lai šo nesaskaņu kristīgi, pēc Dieva vārda, saskaņā ar mūsu vienkāršās kristīgās ticības pamācību izskaidrotu un caur Dieva žēlastību pilnīgi novērstu, mūsu vienprātīgā mācība, ticība un apliecība īr tāda, kā tālāk teikts.
6 Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka, - lai gan Dieva Dēls no mūžības ir īpaša, atšķirīga, pilnīga, dievišķa persona un tātad ir pēc patiesības, būtības un pilnības Dievs līdz ar Tēvu un Svēto Garu - tomēr, kad laiks bija piepildījies, Viņš savā personas vienībā uzņēmis arī cilvēka dabu, taču ne tā, ka nu būtu divas personas jeb divi Kristi, bet gan, ka Kristus Jēzus vienā personā tagad ir reizē patiess, mūžīgs Dievs, kas no Tēva mūžībā dzimis, un patiess cilvēks, kas dzimis no augsti slavētās Jaunavas Marijas, kā ir rakstīts: "No kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen." (Rom.9:5)
7 Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka tagad šajā vienotajā, nedalītajā Kristus personā ir divas atšķirīgas dabas - dievišķā, kura pastāv no mūžības, un cilvēciskā, kura savā laikā uzņemta Dieva Dēla personas vienībā; šīs divas dabas Kristus personā nekad nav atdalītas, nedz kopā sajauktas vai arī pārvērstas citā, bet gan - katra savā dabā un būtībā tās paliek Kristus personā mūžīgi.
8 Mēs ticam, mācām un apliecinām arī: kā abas minētās dabas savā dabā un būtībā paliek nesajauktas un nezūdošas, tā arī katra no tām patur savas dabiskās, būtiskās īpašības uz mūžīgiem laikiem un nekad nezaudē tas, nedz arī vienas dabas būtiskas īpašības jelkad kļūst par otras dabas būtiskajām īpašībām.
9 Tāpat mēs ticam, mācām un apliecinām, ka būt visvarenam, mūžīgam, bezgalīgam, dabiski būt visur vienlaikus klātesošam, tas ir, pēc dabas un dabiskās būtības īpašībām, pašam par sevi būt klātesošam, visu zināt - tās ir dievišķās dabas būtiskās īpašības, kuras mūžībā nekad nekļūs par cilvēciskās dabas būtiskajām īpašībām.
10 Turpretī būt miesīgam radījumam, miesai un asinīm, būt galīgam un ierobežotam, ciest, mirt, pārvietoties augšup un lejup, no vietas uz vietu, ciest izsalkumu, slāpes, salu, karstumu un tamlīdzīgi - tās ir cilvēciskās dabas īpašības, kuras nekad nekļūs par dievišķās dabas īpašībām.
11 Mēs ticam, mācām un apliecinām arī, ka tagad, pēc tapšanas par cilvēku, nevis katra daba Kristū pastāv pati par sevi, veidodama atsevišķu (īpašu) personu, bet gan, ka tās ir savienotas tā, ka veido vienu vienotu personu, kurā vienlaikus personiski ir un pastāv abas - dievišķā un pieņemtā cilvēciskā daba, tā ka tagad, pēc tapšanas par cilvēku, Kristus personas veselumam pieder ne vien Viņa dievišķā, bet arī pieņemtā cilvēciskā daba, un, tāpat kā bez Viņa dievišķības, tā arī bez cilvēciskuma Kristus persona - jeb Filii Dei incarnati, tas ir, Dieva Dēla, kas pieņēmis miesu un tapis cilvēks - nav pilnīga; tādēļ Kristus ir nevis divas nošķirtas, bet viena vienota Persona, kaut arī Viņā, tā dabiskajā būtībā un īpašībās, nesajauktā veidā atrodamas divas atšķirīgas dabas.
12 Mēs ticam, mācām, un apliecinām, ka pieņemta cilvēciskā daba Kristū ne vien patur un saglabā savas dabiskās, būtiskās īpašības, bet ka caur personas vienību ar dievišķību un vēlāk caur apskaidrošanu jeb glorifikāciju tā paaugstināta pie augstā, visspēcīgā un varenā Dieva labās rokas, pāri visam, ko vien var nosaukt, ne vien šajā, bet arī nākamajā pasaulē.
13 Kas attiecas uz šo godību, kurā Kristus pēc sava cilvēciskuma paaugstināts, - Viņš nav to saņēmis tikai pēc augšāmcelšanās no mirušajiem un uzkāpšanas Debesīs, bet gan jau tad, kad ticis ieņemts mātes miesās un tapis cilvēks, un dievišķā un cilvēciskā daba tikušas savienotas vienā personā.
14 Taču šī personas vienība nav jāsaprot tā, kā daži to nepareizi izskaidro, it kā abas šīs dabas, dievišķā un cilvēciskā, viena ar otru būtu savienotas kā divi dēli, kuri salīmēti kopā, tā ka realiter, tas ir, īstenībā un patiesība tam nebūtu pilnīgi nekādas kopības savā starpā.
15 Jo šādi ir bijuši Nestora un Samosatas Pāvila maldi un ķecerība, kuri, kā liecina Suids un Teodors, Retenas prezbiteris, ir uzskatījuši un mācījuši: hoc est, naturas omni modo incommunicabiles esse, tas ir, ka dabām nav pilnīgi nekā kopīga; tādā veidā šīs dabas tiek nošķirtas viena no otras un izveidoti divi Kristi, tā ka Kristus ir viens, bet Dieva vārds, kas Kristū mājo - otrs.
16 Jo prezbiteris Teodors raksta: Paulus guidam iisdem, quibus Manes temporibus, Samosatenus guidem ortu, sēd Antiockiae Syriae antistes, Dominum impie dixit nudutn fttisse hominem, in quo Deus Verbum sicut et in singulis prophetis habitavīt, ac proinde duas naturas separātas et citra omnem prorsus inter se communionem in Ckristo esse, guasi alius sit Christus, alius Deus Verbum in ipso kabitans. Tas ir, tajā pašā laikā, kad dzīvoja ķeceris Mani, kāds vīrs, vārdā Pāvils, kas gan dzimis Samosatā, bet bijis bīskaps Antiohijā un Sīrijā, ir bezdievīgi mācījis, ka Kungs Kristus bijis tikai šķīsts, patiess cilvēks, kurā Dieva vārds ir mājojis kā ikvienā pravietī, tādēļ viņš arī uzskatījis, ka dievišķā un cilvēciskā daba ir šķirtas un atdalītas viena no otras un ka Kristū tām nav pilnīgi nekā kopīga vienai ar otru, - itin kā Kristus būtu viens, bet Dieva vārds, kas Viņā mājo - otrs.
17 Pretēji šai nolādētajai ķecerībai, kristīgā baznīca vienmēr ir vienprātīgi ticējusi un uzskatījusi, ka dievišķā un cilvēciskā daba Kristus personā ir savienotas tā, ka tam ir patiesa kopība vienai ar otru tādēļ, ka šīs dabas nav sajauktas vienā būtībā, bet gan, kā Dr. Luters raksta, ir vienā personā;
18 tā šādas personas vienības un kopības dēļ senie baznīcas skolotāji pirms un pēc Halkedonas koncila daudzkārt lietojuši vārdu mixtio, tas ir, "maisījums", labā, pozitīvā nozīmē, skaidri to visu izšķirot, (tādēļ, ja nepieciešams, var tikt minētas daudzas liecības, kuras daudzkārt atrodamas arī mūsu teologu rakstos) un personas vienību un kopību izskaidrojuši ar animae et corporis unferri candentis (tas ir, miesas un dvēseles un kvēlojošas dzelzs) līdzību.
19 Jo miesa un dvēsele, tāpat kā uguns un dzelzs, nevis per phrasin vai modum loguendi vai verbaliter, tas ir, pēc izteiksmes veida vien, tikai vārda pēc, bet gan vēre un realiter, tas ir, patiesi un īstenībā ir kopībā viena ar otru, un tomēr tas nerada nekādu confusio vai exaeguatio naturarum, tas ir, šo dabu sajaukšanu vai izlīdzināšanu kā tad, ja no medus un ūdens tiek pagatavots medalus, kas nav vairs ūdens vai medus atsevišķi, bet gan kopā samaisīts dzēriens; jo ar dievišķās un cilvēciskās dabas savienošanos Kristus personā ir pavisam citādi. Jo tā ir citāda, augstāka un neizteicama kopība un vienība, kura saista dievišķo un cilvēcisko dabu Kristus personā; šīs kopības un vienības dēļ Dievs ir cilvēks un cilvēks ir Dievs, tomēr ne šīs dabas, ne to īpašības netiek sajauktas, bet katra daba saglabā savu būtību un īpašības.
20 Šīs personas vienības dēļ, kura nav iedomājama un nevar pastāvēt bez abu šo dabu patiesas kopības, par visas pasaules grēkiem cietusi ne tikai cilvēciskā daba, kuras īpašība ir ciest un mirt, bet gan - pats Dieva Dēls pēc savas pieņemtās cilvēciskās dabas patiesi ir cietis un (saskaņā ar mūsu vienkāršo kristīgo ticību) ir patiesi miris, lai gan dievišķā daba nevar ciest, nedz mirt;
21 kā Dr. Luters savā Lielajā apliecībā par Svēto Vakarēdienu skaidri izteicies pret Cvinglija zaimojošo alloeosis (nozīmes mainīšanu, jo Cvinglijs mācījis, ka viena daba būtu uztverama un saprotama kā otra), kuru Luters kā velna masku nolādējis līdz elles dziļumiem.
22 Šā iemesla dēļ senie baznīcas skolotāji šā noslēpuma izskaidrojumā abus vārdus: communio et unto, tas ir, "kopība" un "vienība" lietojuši kopā un skaidrojuši vienu ar otru (Irenaeus, lib. IV, cap. 37; Athanasius in Epistola ad Epictetum; Hilanus De Trinitate, lib. IX; Sasiltus et Nyssenus in Theodoreto;Damascenus,lib.Īli,cap.19).
23 Šīs dievišķās un cilvēciskās dabas personas vienības un kopības dēļ Kristū un saskaņā ar mūsu vienkāršo kristīgo ticību mēs ticam, mācām un apliecinām to, kas sacīts par Kristus godību, kurā Viņš pēc sava cilvēciskuma paaugstināts pie visvarenā Dieva spēka labās rokas, un kas ar to saistīts; tas viss tā nebūtu un nevarētu pastāvēt, ja šī abu dabu personas vienība un kopība Kristus personā nepastāvētu realiter, tas ir, īstenībā un patiesībā.
24 Šīs divu dabu personas vienības un kopības dēļ Marija, augsti slavētā jaunava, ir dzemdējusi nevis vienkārši šķīstu cilvēku, bet tādu cilvēku, kas patiesi ir visaugstākā Dieva Dēls, kā eņģelis liecina; Viņš savu dievišķo godību parādījis jau mātes miesās, piedzimdams no jaunavas, neievainojot viņas jaunavību; tādēļ viņa patiesi ir Dieva māte un tomēr palikusi jaunava.
25 Tādēļ šīs personas vienības dēļ Viņš arī paveicis visus savus brīnuma darbus un atklājis savu dievišķo godību, pēc savas patikas, kad un kā pats gribējis: ne tikai pēc augšāmcelšanās un debesbraukšanas, bet arī savas zemības stāvoklī, kā tas notika kāzās Kānā, Galilejā, kā arī mācīto vīru vidū, kad Viņam bija divpadsmit gadu, tāpat arī dārzā (Jņ.18) - ar vienu vārdu notriekdams zemē savus ienaidniekus, tāpat - arī nāvē, kad Viņš mira nevis vienkārši, kā jebkurš cits cilvēks, bet ar savu nāvi ir uzvarējis grēku, nāvi, velnu, elli un mūžīgo sodību. To cilvēciskā daba viena nebūtu spējusi, ja tā nebūtu šajā veidā vienā personā savienota un kopībā ar
dievišķo dabu.
26 Tādēļ arī cilvēciskā daba pēc augšāmcelšanās no mirušajiem ir paaugstināta pāri visai radībai Debesīs un virs zemes, - kas nav nekas cits kā tas, ka Viņš pilnīgi un pavisam nolicis kalpa veidu un tomēr nav nolicis cilvēcisko dabu, bet saglabā to mūžībā un ir iecelts pilnīgā dievišķās dabas godības valdīšanā un lietošanā pēc savas pieņemtās cilvēciskās dabas. Taču šī godība viņam bijusi jau ieņemšanas laikā, arī mātes miesās, bet, kā apustulis liecina, Viņš nav to izpaudis un, kā Dr. Luters paskaidro, savas zemības stāvoklī turējis to noslēpumā un lietojis ne vienmēr, bet tad, kad gribējis.
27 Turpretī tagad Viņš savu godību lieto pilnīgi un vienmēr, tādēļ ka Viņš uzkāpis ne vien kā kāds cits svētais Debesīs, bet, kā apustulis liecina, augstāk par visām debesīm (Ef.4:10) Viņš arī patiesi piepilda visu un ir visur klātesošs - ne vien kā Dievs, bet arī kā cilvēks valda no jūras līdz jūrai un līdz pat pasaules galam, kā pravieši iepriekš pasludinājuši un apustuli liecina (Ps.8:6-7; 93:1; Cak.9:10; Mk.16:20), ka Viņš visur tiem darbā palīdzējis un viņu vārdu apstiprinājis ar līdzejošām zīmēm.
28 Tomēr tas noticis nevis laicīgā veidā, bet, kā Dr. Luters paskaidro, tā, kā to dara Dieva labā roka, kurai nav noteiktas vietas Debesīs, kā sakramentarieši bez Svēto Rakstu pamatojuma apgalvo, bet gan tā nav nekas cits kā visvarenais Dieva spēks, kas piepilda debesis un zemi, kurā Kristus pēc sava cilvēciskuma ir iecelts realiter (tas ir, īstenībā un patiesībā), sine, confusione et exaequatione naturarum (tas ir, bez abu dabu sajaukšanas un izlīdzināšanas to būtībā un būtiskajās īpašībās);
29 līdzdalīdamies šajā Dieva spēkā, Viņš saskaņā ar savas derības vārdiem ar savu miesu un asinīm patiesi var būt un ir klātesošs Svētajā Vakarēdienā, pie kura Viņš mūs caur savu vārdu sūtījis. Tas nav iespējams nevienam citam cilvēkam, jo neviens cilvēks nav šādā veidā savienots ar dievišķo dabu un iecelts šādā dievišķā, visvarenā godībā un spēkā caur šo abu dabu personas vienību Kristū kā Jēzus, Marijas Dēls,
30 kurā dievišķā un cilvēciskā daba atrodas personas vienībā, tā ka Kristū "mājo visa Dieva pilnība miesā" (Kol.2:9), un šādā personas vienībā tām ir tik augsta, iekšēja, neizteicama kopība, kuru arī eņģeļi apbrīno un, kā Sv. Pēteris liecina, kāro tajā ieskatīties (1.Pēt.1:12); tas viss pēc kārtas tālāk tiks paskaidrots nedaudz plašāk.
31 No šī pamata, kā iepriekš norādīts un paskaidrots, unio personalis, tas ir, kādā veidā dievišķā un cilvēciskā daba Kristus personā viena ar otru savienotas, proti, ka tām ir ne tikai vārdu kopība, bet arī vienotība savā starpā - īstenībā un patiesībā, bez jebkādas šo dabu sajaukšanās vai izlīdzināšanās -, no tā izriet arī mācība de communicatione idiomatum, tas īr, par patiesu abu dabu īpašību komunikāciju, par ko tiks runāts tālāk.
32 Jo patiesi quod propria non egrediantur sua subtecta, tas ir, katra daba saglabā savas būtiskās īpašības, kuras arī netiek nošķirtas no vienas dabas un pārlietas otrā dabā, kā ūdens no viena trauka otrā; jo citādi nevarētu pastāvēt nekāda īpašību komunikācija, ja iepriekš minētā personas vienība jeb dabu komunikācija Kristus personā nebūtu patiesa.
33 Pēc artikula par Svēto Trīsvienību šis ir lielākais noslēpums Debesīs un virs zemes, kā Pāvils saka: "Patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā.." (1.Tim.3:16)
34 Jo, tā kā apustulis Pēteris ar skaidriem vārdiem apliecina, ka arī mums, kuros Kristus vienīgi no žēlastības mājo, šī augstā noslēpuma dēļ Kristū ir "dala pie dievišķas dabas" (2.Pēt.1:4), kādai gan jābūt tai dievišķās dabas kopībai, par kuru apustulis saka: "Kristū mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā." Tātad - ka Dievs un cilvēks ir viena persona!
35 Bet, tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai šī mācība de communicatione idiomatum, tas ir, par abu dabu īpašību komunikāciju, tiktu lietota un skaidrota ar pienācīgo izšķiršanu (jo propositiones vai praedicationes, tas ir, ka par Kristus personu, par tās dabām un īpašībām tiek runāts, pēc savas formas un satura ir atšķirīgi un, ja par to runā bez pienācīgās izšķiršanas, mācība tiek sagrozīta un vienkāršie lasītāji viegli var tikt maldināti), tad nepieciešams rūpīgi ievērot sekojošo izklāstu, kas skaidrības labad ietverams trijos galvenajos jautājumos.
36 Pirmkārt, tā kā Kristū divas atšķirīgas dabas ir un paliek savā dabiskajā būtībā nepārveidotas un nesajauktas, bet abām šīm dabām ir viena vienīga persona, tādēļ arī tas, kas ir tikai vienas dabas īpašība, ir piedēvējams ne vien šai dabai kā nošķirtai, bet gan - visai personai, kura reizē ir Dievs un cilvēks.
37 Bet in hoc genere, tas ir, šādi izsakoties, nav izdarāms secinājums, ka tas, kas tiek piedēvēts personai, reizē būtu abām dabām raksturīga īpašība, bet gan tas tiek paskaidrots, ievērojot izšķiršanu, pēc kuras dabas kas tiek personai piedēvēts. Tā Dieva Dēls pēc miesas cēlies no Dāvida (Rom.1:3); tāpat Kristus ir nonāvēts miesā un miesā par mums cietis (1.Pēt.3:18; 4:1).
38 Bet, tā kā aiz vārdiem (kad tiek sacīts, ka visai personai tiek piedēvēts tas, kas raksturīgs vienai dabai) slepenie un atklātie sakramentārieši slēpj savus maldus, ka tie gan runā par visu personu, tomēr - saprazdami ar to tikai vienu dabu un otru pilnīgi izslēgdami, it kā cilvēciskā daba vien būtu par mums cietusi, kā Dr. Luters savā Lielajā apliecībā par Svēto Vakarēdienu rakstījis par Cvinglija alloeosis (nozīmes mainīšanu). Šeit minēsim paša Dr. Lutera vārdus, lai Dieva baznīca vislabāk tiktu aizsargāta pret šādiem maldiem. Viņš saka:
39 "Cvinglijs nosauc par alloeosis to, ja par Kristus dievišķību tiek sacīts kas tāds, kas tomēr attiecas uz viņa cilvēciskumu vai arī otrādi. Kā, piemēram: "Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" (Lk.24:26) Šeit viņš blēdīgi apgalvo, ka "Kristus" tiek izprasts kā "cilvēciskā daba".
40 Sargies, sargies, es tev saku, no šādas alloeosis! Tā ir velna maska; jo tā visbeidzot izveido tādu Kristu, kura dēļ es labprāt negribētu būt kristietis, proti, ka Kristus nedz ir, nedz paveic ar savām ciešanām un dzīvi ko vairāk nekā kāds cits vienkārši svētais. Jo, ja es ticu, ka tikai cilvēciskā daba par mani ir cietusi, tad Kristus man ir vājš Pestītājs, tad gan arī Viņam pašam būtu vajadzīgs pestītājs, īsi sakot, tas ir neizsakāmi, ko velns mēģina panākt ar alloeosis."
41 Un nedaudz tālāk: "Ja vecā nemiera cēlēja, Saprāta kundze, alloeosis vecmāmiņa, sacītu: jā, dievišķība nevar ciest, nedz mirt, tev jāatbild: tas tiesa, tomēr, tā ka dievišķība un cilvēcība Kristu ir viena persona, Raksti šīs personas vienības dēļ piešķir arī dievišķībai visu, kas notiek ar cilvēciskumu un otrādi.
42 Un tā tas arī ir patiesībā; jo tev taču jāsaka, ka persona (norādot uz Kristu) cieš un mirst; un šī persona ir patiess Dievs, tādēļ ir pareizi sacīt: Dieva Dēls cieš. Jo, lai gan viena daļa (ja es tā saku) kā dievišķība necieš, tomēr personā, kura ir Dievs, cieš otrā tās daļa savā cilvēciskumā; jo, patiesi, Dieva Dēls par mums ir krustā sists, tas ir, persona, kura ir Dievs; jo Viņš (es saku), šī persona, ir krustā sists pēc sava cilvēciskuma."
43 Un atkal nedaudz tālāk: "Ja šī alloeosis pastāvētu, ka Cvinglijs to lieto, tad Kristum vajadzētu būt divās personās, no kurām viena ir dievišķā, otra - cilvēciskā, jo vārdus par Kristus ciešanām Cvinglijs attiecina tikai uz cilvēcisko dabu, visādā ziņā nošķirot tos no dievišķības. Jo, kur darbi tiek dalīti un nošķirti, tur arī personai jātiek sadalītai, jo visi darbi vai ciešanas piedēvējamas nevis dabām, bet personai, tādēļ ka persona ir tā, kas visu dara un cieš, - viena pēc Šīs dabas, otra pēc tās; to visu mācīti ļaudis labi zina. Tādēļ mēs uzskatām mūsu Kungu Kristu par Dievu un cilvēku vienā personā, non confundendo naturas nec dividenda personam, mēs dabas nesajaucam un arī personu nesadalām."
44 Tāpat Dr. Luters darbā Par konciliem un baznīcām saka: "Mums, kristiešiem, jāzina, ka tur, kur Dievs nav pie svariem un nedod mums atsvaru, tur mēs ar savu svaru kausu grimstam lejup. Ar to gribu sacīt: ja es nedrīkstētu teikt, ka Dievs par mums ir miris, bet gan to, ka miris tikai cilvēks, tad mēs esam pazuduši. Bet, ja Dieva nāve un tas, ka Dievs ir miris, tiek likts svaru kausā, tad tas grimst lejup un mēs ceļamies augšup kā viegls, tukšs svaru kauss, bet Viņš gan var atkal celties augšup vai izlēkt no sava svaru kausa; Viņš nevarētu sēdēt svaru kausā, ja nebūtu tapis cilvēks, līdzīgs mums, ka varam sacīt - "Dievs miris", "Dieva ciešanas", "Dieva asinis", "Dieva nāve". Jo Dievs savā dabā nevar mirt; bet nu Dievs un cilvēks ir vienots vienā personā, tad tā saucama par Dieva nāvi, ja mirst šis cilvēks, kas ar Dievu ir viens jeb viena persona." Tā raksta Luters.
45 No šejienes redzams, ka ir nepareizi sacīt vai rakstīt, ka šeit minētie izteikumi - "Dievs ir cietis, Dievs ir miris" - ir tikai praedicatio verbalis, tas ir, tikai vardi, un īstenība tā tas nav. Jo mušu vienkāršā kristīgā ticība parāda un apliecina, ka Dieva Dēls, kas tapis cilvēks, par mums cietis, miris un ar savām asinīm mūs atpestījis.
46 Otrkārt, kas attiecas uz Kristus amata izpildi, tur persona darbojas un strādā ne tikai vienā dabā, nevis ar, caur vai pēc vienas dabas, bet abās jeb - ar, caur un pēc abām savām dabām; kā Halkedonas koncils saka, viena daba darbojas kopībā ar otru, turklāt katrai ir savas īpašības.
47 Tā Kristus ir mūsu Starpnieks, Pestītājs, Ķēniņš, Augstais Priesteris, Galva, Gans utt. ne tikai pēc vienas dabas - vai tā būtu dievišķā vai cilvēciskā -, bet gan - pēc abām, proti, kā šī mācība citur sīkāk izklāstīta.
48 Treškārt, ir vēl pavisam cits jautājums, kad tiek jautāts, runāts vai rakstīts par to, vai tad dabām personas vienībā Kristū nav nekā vairāk kā vienīgi to dabiskās, būtiskās īpašības, jo tas, ka šī īpašība tām ir un saglabājas, iepriekš ir norādīts.
49 Kas attiecas uz dievišķo dabu Kristū, tad - tā kā pie Dieva nav nekādas pārmaiņas (Jēk.1:17) - Viņa dievišķajai dabai, tās būtībā un īpašībās, Viņam topot par cilvēku, nekas nav nedz pielikts, nedz atņemts, tā pati par sevī vai sevī nav gājusi mazumā, nedz pieaugusi.
50 Bet, kas attiecas uz pieņemto cilvēcisko dabu Kristus personā, daži gan ir gribējuši strīdēties, ka tai personas vienībā ar dievišķību nepiemīt nekas vairāk kā vien tās dabiskās, būtiskās īpašības, pēc kurām tā visādā ziņā līdzīga saviem brāļiem, un ka tādēļ cilvēciskajai dabai Kristū nevar un nedrīkst tikt piedēvēts nekas tāds, kas pāri vai pret tās dabiskajām īpašībām, - pat tad, ja Rakstu liecības par to runā.
51 Bet, ka šādas domas ir aplamas un nepareizas, tas no Dieva vārda kļūst tik skaidrs, ka arī viņu pašu domubiedri nu nosoda un atmet šādus maldus. Jo Svētie Raksti un senie tēvi saskaņā ar Svētajiem Rakstiem noteikti liecina, ka cilvēciskā daba Kristū, tādēļ ka tā personas vienībā savienota ar dievišķo dabu Kristū, pēc kalpa veida un pazemošanās stāvokļa atstāšanas tikusi glorificēta un paaugstināta pie Dieva godības un spēka labās rokas, līdzās un pāri savām dabiskajām, būtiskajām, paliekamajām īpašībām saņēmusi arī īpašas, lielas, pārdabiskas, neizdibināmas, neizteicamas, debešķīgas praerogativas, tas ir, priekšrocības godībā, augstībā, spēkā un varenībā pār visu, ko vien var nosaukt ne vien šajā, bet arī nākamajā pasaule (Ef.1:21). Ka tādējādi Kristus amata pildīšanā cilvēciskā daba Kristū savā veidā un mērā līdzi tiek lietota un tai ir sava efficaciam, tas ir, spēks un iedarbība - ne vien no un pēc tās dabiskajām, būtiskajām, īpašībām vai arī tik tālu, cik to spēks sniedzas, bet gan visvairāk no un pēc tās godības, augstības, spēka un varenības, kuru tā ieguvusi caur personas vienību, glorifikāciju un paaugstināšanu.
52 Un to nu gan nevar un nedrīkst noliegt arī pretinieki. Viņi gan strīdas un apgalvo, ka tās - tāpat kā tas ir pie svētajiem - esot tikai radītās dāvanas jeb finitae qualitates, ar kurām cilvēciskā daba Kristū apveltīta un rotāta; pēc savām domām un savām pašu argumentationibus jeb pierādījumiem viņi grib izmērīt un aprēķināt, ko cilvēciskā daba Kristū, to neiznīcinot, spēj un ko nespēj.
53 Bet labākais, skaidrākais un drošākais ceļš šajā strīdā ir šis, proti: ko Kristus pēc savas pieņemtās cilvēciskās dabas caur personas vienību, glorifikāciju un paaugstināšanu saņēmis un ko Viņa pieņemtā cilvēciskā daba spēj pāri un ārpus savām dabiskajām īpašībām, - to neviens nevar zināt labāk vai pilnīgāk kā Kungs Kristus pats; bet tik, cik mums šai dzīvē par to nepieciešams zināt, Viņš atklājis Savā vārdā. Tad nu tam, par ko Raksti šajā gadījumā sniedz skaidras, noteiktas liecības, mums vienkārši jātic un nekādā ziņā nedrīkstam strīdēties pretī, it kā cilvēciskā daba Kristū šīs lietas nespētu.
54 Tā nu ir gan pareizi un patiesi tas, kas tiek sacīts par radītajām dāvanām, kuras dāvātas un piešķirtas cilvēciskajai dabai Kristū, ka tai šīs dāvanas pieder pašai no sevis jeb sevī. Tomēr tās vēl nesasniedz to godību, kuru Raksti un senie tevī uz Rakstu pamata piedēvē cilvēciskajai dabai Kristū.
55 Jo darīt dzīvu, turēt savās rokās visas lietas, visu tiesu, visu varu Debesīs un virs zemes, turēt visas lietas pakļautas zem savām kājām, šķīstīt no grēkiem utt. - tās nav radītas dāvanas, bet gan dievišķas, bezgalīgas īpašības, kuras, saskaņā ar Rakstu liecību, ir dotas un piešķirtas cilvēkam Kristum (Jņ.5:25; 6:39; Mt.28:18; Dan.7:14; Jņ.3:35; 13:3; Mt.11:27; Ef.1:22; Ebr.2:8; 1.Kor.15:27; Jņ.12:3; 14:51).
56 Šāda komunikācija ir ne vien vārdos, bet tā attiecas uz personu ne tikai pēc dievišķās dabas, bet arī pēc pieņemtās cilvēciskās dabas, ka to apliecina trīs spēcīgi, neapstrīdami argumenti un šādi pamatojumi:
57 1. Visās senās ortodoksās baznīcās vienprātīgi ir pieņemta norma, ka to, ko saskaņā ar Svēto Rakstu liecību Kristus ir saņēmis laikā, Viņš saņēmis ne pēc savas dievišķās dabas (pēc kuras Viņam viss jau no mūžības pieder), bet gan Kristus persona to saņēmusi laikā, ratione et respectu humanae naturae, pēc savas pieņemtās, cilvēciskās dabas.
58 2. Raksti skaidri liecina, ka spēks darīt dzīvu un spriest tiesu ir dots Kristum tādēļ, ka Viņš ir Cilvēka Dēls un Viņam ir miesa un asinis (Jņ.5:21; 6:39).
59 3. Raksti runā ne vien par Cilvēka Dēla personu vispār, bet skaidri norāda uz viņa pieņemto cilvēcisko dabu, tā tas teikts: ".. Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem." (1.Jņ.1:7) Ne vien ar nopelnu, kas pie krusta reiz izcīnīts; bet šajā vietā Jānis runā par to, ka taisnošanas darbā ne vien dievišķā daba Kristū, bet arī Viņa asinis (per modum efficaciae, tas ir, darbībā, īstenībā) ir tās, kas mūs šķīsta no visiem grēkiem. Tā Jņ.6:48-58 liecina, ka Kristus ir dzīvības maize, tāpat Efezas koncils no šiem vārdiem secinājis, ka Kristus miesai ir spēks darīt dzīvu; par šo artikulu vēl citur minētas daudzas brīnišķīgas senās ortodoksās baznīcas liecības.
60 Tā nu tam, ka Kristus pēc savas cilvēciskās dabas to saņēmis un pieņemtajai cilvēciskajai dabai Kristū tas dots un piešķirts, - mums jātic saskaņā ar Rakstiem. Bet, kā iepriekš sacīts, tā kā abas dabas (dievišķā un cilvēciskā) Kristū ir vienotas tādā veidā, ka tās nesajaucas un nepārvēršas viena otrā, kā arī katra saglabā savas dabiskās, būtiskās īpašības un vienas dabas īpašības nekad nekļūst par otras dabas īpašībām, tad šai mācībai jātiek arī pareizi izskaidrotai un uzcītīgi aizsargātai pret visām ķecerībām.
61 Tā nu mēs neizdomājām neko jaunu paši no sevis, bet gan pieņemam un atkārtojam paskaidrojumus, kurus senā ortodoksā baznīca uz Svēto Rakstu labā pamata šajā jautājumā sniegusi, proti, ka šāds dievišķs spēks, dzīvība, vara, godība un augstība ir dots pieņemtajai cilvēciskajai dabai Kristū, taču ne tādā veidā, kā Tēvs Dēlam pēc dievišķās dabas no mūžības piešķīris savu būtību un visas dievišķās īpašības un tādēļ Kristum ar Tēvu ir viena būtība un Viņš ir Dievam Tēvam līdzīgs; Kristus tikai pēc savas dievišķās dabas ir vienāds ar Tēvu, bet pēc pieņemtas cilvēciskas dabas Viņš ir pakļauts Dievam; te nu redzams, ka mēs neizdarām nekādu confusio, exaequatio, abolitio, tas ir, nekādu dabu sajaukšanu, izlīdzināšanu vai atcelšanu Kristū; tā arī spēks darīt dzīvu Kristus miesā nav tādā veidā, kā tas ir Viņa dievišķajā dabā, proti, kā būtiska īpašība.
62 Šāda komunikācija jeb īpašību piešķiršana nav notikusi caur būtisku vai dabisku dievišķās dabas īpašību izliešanu cilvēciskajā, tā ka Kristus cilvēciskumam šīs īpašības nu būtu pašam par sevi, šķirti no dievišķās būtības, vai ka caur šo komunikāciju cilvēciskā daba Kristū būtu pilnīgi atmetusi savas dabiskās, būtiskās īpašības un vai nu pārvērsta dievišķībā, vai arī ar šīm piešķirtajām īpašībām pati par sevi vai sevī kļuvusi tai līdzīga, vai ka tagad šīm dabām būtu vienādas vai vismaz līdzīgas būtiskās īpašības un izpausmes. Jo šādas un līdzīgas maldīgas mācības, pamatojoties Rakstos, senajos atzītajos koncilos pamatoti ir atmestas un nosodītas. Nullo enim modo vel facienda vel admittenda est aut conversio aut confusio aut exaequatio stve naturarum in Christo sive essentialium proprietatum. Tas ir, jo nekādā veidā nav pieņemams, nedz pieļaujams, ka Kristus abas dabas (dievišķā un cilvēciskā) vai to būtiskās īpašības tiktu sagrozītas, sajauktas vai izlīdzinātas.
63 Tā arī vārdus realis communicatio, realiter communicari, tas ir. piešķiršana jeb komunikācija, kura notiek īstenībā un patiesībā, nekad neesam skaidrojuši kā physica communicato vel essentiali transfusio, tas ir, būtisku, dabisku komunikāciju vai izliešanu, kurā dabas savā būtībā un būtiskajās īpašībās tiek sajauktas kopā, kā daži šos vārdus un izteikumus paši pret savu sirdsapziņu viltīgi un ļaunprātīgi sagrozījuši, lai skaidro mācību tādējādi darītu apšaubāmu, bet mēs šos vārdus esam tikai pretstatījuši verbalis communicatio, tas ir, mācībai, kurā šādi ļaudis apgalvo, ka tās esot tikai phrasis un modus loquendi, tas ir, ne vairāk kā vārdi vien, tikai nosaukums un vārds; to viņi tik uzstājīgi apgalvojuši, ka nav gribējuši dzirdēt ne par kādu citu komunikāciju. Tādēļ patiesai Kristus godības izskaidrošanai esam lietojuši šādus vārdus (de reali communicatione) , tā gribēdami parādīt, ka šāda komunikācija ir notikusi patiesi un īstenībā, tomēr bez jebkādas dabu un to būtisko īpašību sajaukšanās.
64 Tā mēs uzskatam un mācām - līdz ar seno, ortodokso baznīcu, kā tā šo mācību no Rakstiem skaidrojusi -, ka cilvēciskā daba Kristū šādu godību saņēmusi personas vienības veidā. Tas nozīmē, ka Kristū mājo visa Dieva pilnība, ne tā kā citos svētos cilvēkos vai eņģeļos, bet gan miesīgi, kā pati savā miesā, ka tā ar visu savu godību, spēku, augstību un varenību pēc brīvas gribas (kad un kā vien grib) parādās pieņemtajā cilvēciskajā dabā, ar to, caur to un tajā apliecina, parāda un īsteno savu dievišķo spēku, augstību un varenību - kā dvēsele miesā un uguns kvēlošā dzelzī (jo ar šādām līdzībām, kā arī iepriekš minēts, visa senā baznīca skaidrojusi šo mācību); zemības laikā tas bijis apslēpts un neizpausts,
65 bet tagad, pēc kalpa veida nolikšanas, notiek pilnīgi, spēcīgi un redzami visu svēto acu priekšā Debesīs un virs zemes, un nākamajā dzīvē arī mēs skatīsim Viņa godību vaigu vaigā (Jņ.17:24).
66 Tā nu Kristū ir un paliek tikai viena vienīga dievišķa visvarenība, spēks un godība, un augstība, kura pieder tikai dievišķajai dabai; tā atspīd, parādās un pilnīgi, labprātīgi atklāj sevi ar un caur pieņemto, paaugstināto cilvēcisko dabu Kristū. Gluži kā kvēlošā dzelzī ir nevis divējāds spēks spīdēt un degt, bet gan - spēks spīdēt un degt ir uguns īpašība; bet, tā kā uguns ar dzelzi ir vienota, Šis uguns spēks sevi apliecina un parāda kvēlošajā dzelzī, ar un caur to, tā ka arī kvēlošā dzelzs caur šādu savienošanos saņem spēku spīdēt un degt, nemainoties uguns un dzelzs būtībai
un dabiskajām īpašībām.
67 Tādēļ šādas Rakstu mācības, kuras runā par godību, kurā paaugstināta cilvēciskā daba Kristū, saprotamas ne tā, ka šāda dievišķa godība, kura pieder Dieva Dēla dievišķajai dabai, Cilvēka Dēla personā piedēvējama Kristum tikai pēc Viņa dievišķās dabas vai arī, ka šī godība būtu Viņa cilvēciskajā dabā tikai tādā veidā, ka Viņa cilvēciskajai dabai no šīs godības būtu vienīgi tituls un vārds per phrasin et modum loquendi, tas ir, tikai vārdos, turpretī īstenībā un patiesībā tām nebūtu pilnīgi nekā kopīga.
68 Jo šādā veidā (tā kā Dievs ir garīga, nedalīta būtība un līdz ar to ir visur un visā radībā, un, kur vien Viņš ir - īpaši ticīgajos un svētajos, kuros Viņš mājo -, tur līdz ar Viņu un pie Viņa ir šāda Viņa godība) tad patiesi varētu sacīt, ka visos radījumos, kuros Dievs ir, bet īpaši ticīgajos un svētajos, kuros Dievs mājo, redzamā veidā mājo visa dievības pilnība, tajos apslēpti visi gudrības un atziņas dārgumi, viņiem dota visa vara debesīs un virs zemes, jo viņiem dots Svētais Gars, kuram ir visa vara;
69 tādā veidā nebūtu nekādas izšķiršanas starp Kristu pēc Viņa cilvēciskās dabas un citiem svētajiem un Kristum tiktu atņemta Viņa godība, kuru Viņš pāri visai radībai saņēmis kā cilvēks jeb saskaņā ar savu cilvēcisko dabu.
70 Jo neviens cilvēks, nedz eņģelis nevar un nedrīkst sacīt: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." Jo Dievs gan ir svētajos ar visu savu dievības pilnību, kura visur ir pie Viņa, taču nemājo viņos miesīgā veidā, nedz ar viņiem vienots personā, kā tas ir Kristū. Jo šādas personas vienības dēļ Kristus arī pēc savas cilvēciskās dabas saka: "Man ir dota visa vara debesis un virs zemes." (Mt.28:18) Tāpat: "..zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās.." (Jņ.13:3) Tāpat: "Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā." (Kol.2:9) Tāpat: "..ar godu un slavu Tu esi viņu vainagojis. Visu Tu esi licis zem viņa kājām. - Bet, pakļaujot viņam visu, Viņš nekā nav atstājis, viņam nepakļāvis.." (Ebr.2:7-8) Kā arī: "..izņemot To, kas Viņam visu nodevis." (1.Kor.15:27)
71 Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka nekādā ziņā nav notikusi tāda Dieva godības un visu tās īpašību izliešana Kristus cilvēciskajā dabā, kura būtu vājinājusi dievišķo dabu (atņēmusi tai spēku), tāpat dievišķā daba nav atdevusi otrai no sava kaut ko tādu, ko pati sev nebūtu paturējusi. Tāpat cilvēciskā daba savā būtībā nevar saņemt šādu godību šķirti no Dieva Dēla dabas un būtības (tādā veidā kā ūdens, vīns vai eļļa tiek pārlieti no viena trauka otrā). Jo nedz cilvēciskā daba, nedz kāda cita radība ne Debesīs, ne virs zemes nespēj saņemt Dieva visvarenību tādā veidā, ka pati kļūtu visspēcīga savā būtībā vai pati par sevi un sevī iegūtu visspēcības īpašības; jo ar to cilvēciskā daba Kristū tiktu noliegta un pilnīgi pārvērsta dievišķībā, kas ir pretrunā ar mūsu kristīgo ticību, kā arī ar visu praviešu un apustuļu mācību.
72 Bet mēs ticam, mācām un apliecinām, ka Dievs Tēvs devis savu Garu Kristum, savam mīļajam Dēlam pēc Viņa cilvēciskās dabas (tādēļ arī Viņš tiek saukts Mesija, tas ir, Svaidītais) tā, ka Kristus šīs dāvanas saņēmis ne tā kā citi svētie. Jo pār Kristu, To Kungu, pēc Viņa pieņemtās cilvēciskās dabas (tā kā pēc Viņa dievišķības Viņam ir viena būtība ar Svēto Garu) klājas gudrības un saprāta Gars, padoma, spēka un atziņas Gars (Jes.11:2; 61:1) –
73 ne tā, ka tādēļ Viņš ka cilvēks zinātu un spētu tikai dažas lietas, cik zina un saprot citi svētie caur Dieva Garu, kas vīniem dod tikai radītas dāvanas. Tā kā Kristus pēc savas dievišķības ir otrā persona Svētajā Trīsvienība un no Viņa tāpat kā no Tēva iziet Svētais Gars - kas tātad ir un mūžīgi paliek Viņa un Tēva Gars, no Dieva Dēla nešķirams - tad tādēļ Kristum pēc miesas, kas ir personas vienībā ar Dieva Dēlu, caur šādu personas vienību ir piešķirta (kā tēvi saka) visa Gara pilnība,
74 kura sevi brīvi, ar visu spēku apliecina un atklāj tādā veidā un ar to, ka Viņš (Kristus, pēc savas cilvēciskās dabas) nevis dažas lietas zinātu, citas nezinātu, kaut ko spētu, bet ko citu nespētu, bet gan - Viņš zina un spēj visu. Jo pār Viņu Tēvs bez mēra izlējis gudrības un spēka Garu, tā ka Viņš kā cilvēks caur šādu personas vienību patiesi saņēmis visu atziņu un visu varu. Visi gudrības dārgumi apslēpti Viņā, Viņam dota visa vara, un Viņš ir paaugstināts pie Dieva godības un varenības labās rokas.
75 Un no vēstures zināms, ka ķeizara Valenta laikā ariāņu vidū bijusi īpaša sekta, kura dēvēta par agnoetiem, jo tie iedomājušies, ka Dēls, tā Tēva Vārds, gan visu zinot, tomēr Viņa pieņemtā cilvēciskā daba nezinot daudzas lietas; pret viņiem rakstījis Gregors Lielais.
76 Šīs personas vienības un tai sekojošās komunikācijas dēļ, kura dievišķajai un cilvēciskajai dabai Kristus personā viena ar otru pastāv īstenībā un patiesībā, Kristum pēc miesas tiek piešķirts tas, ko Viņa miesa pēc savas dabas un būtības pati par sevi nespēj un ārpus šīs vienības nevar saņemt, proti, ka Viņa miesa ir patiess, dzīvinošs ēdiens un Viņa asinis - patiess, dzīvinošs dzēriens, kā divi simti tēvu Efezas koncilā apliecinājuši: carnem Christi esse vivificam seu vivificatricem, tas ir, Kristus miesa ir miesa, kura dara dzīvu; tādēļ arī vienīgi šis cilvēks - un neviens cits ne debesīs, ne virs zems - patiesi var sacīt: "..kur divi vai trīs ir sapulcējušies Mana vārdā, tur Es esmu vīnu vidū." (Mt.18:20) Un: "..Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt.28:20)
77 Šīs liecības mēs saprotam ne tā, ka pie mums, kristīgajā baznīcā un draudzē, būtu klātesoša vienīgi Kristus dievišķība un šāda klātbūtne nekādā ziņā neattiektos uz Kristu pēc Viņa cilvēciskās dabas. Tādējādi arī Pēteris, Pāvils un visi svētie Debesīs būtu pie mums virs zemes, jo dievišķība, kura ir visur, mājo arī viņos, - taču šādu klātbūtni Svētie Raksti apliecina vienīgi, runājot par Kristu un nevienu citu cilvēku.
78 Mēs uzskatam, ka ar šiem vārdiem tiek pasludināta cilvēka Kristus godība, kuru Kristus pēc sava cilvēciskuma ir saņēmis pie Dieva godības un varenības labās rokas, tas nozīmē, ka Viņš arī pēc šīs savas pieņemtās cilvēciskās dabas un ar to var būt un ir klāt visur, kur vien Viņš grib, un īpaši, kad Viņš savā baznīcā un draudzē uz zemes kā Vidutājs, Galva, Ķēniņš un Augstais Priesteris (ne tikai daļēji vai pa pusei, bet gan - visa Kristus persona, kurai pieder abas Viņa dabas, dievišķā un cilvēciskā) ir klātesošs ne vien pēc savas dievišķības, bet arī pēc savas pieņemtās cilvēciskās dabas, pēc kuras Viņš ir mūsu brālis un mēs esam miesa no Viņa miesas, kauls no Viņa kaula;
79 kā Viņš iestādījis savu Svēto Vakarēdienu par drošu apstiprinājumu un apliecinājumu tam, ka arī pēc tās dabas, pēc kuras Viņam ir miesa un asinis, Viņš grib pie mums būt, mājot, darboties un būt spēcīgs mūsos.
80 Balstoties uz šādu stingru pamatu, svētīgais Dr. Luters rakstījis arī par Kristus godību pēc Viņa cilvēciskās dabas.
81 Lielajā apliecībā par Svēto Vakarēdienu Luters par Kristus personu raksta šādi: "Bet nu ir tāds cilvēks (kas pārdabiskā veidā ir viena persona ar Dievu), un ārpus šā cilvēka nav Dieva, tādējādi ir jāsecina, ka Viņš arī trešajā, pārdabiskajā veidā ir un spēj būt visur, kur ir Dievs, un piepilda visu caurcaurēm - arī pēc sava cilvēciskuma, ne pirmajā, miesīgajā, aptveramajā veidā, bet gan pārdabiskajā, dievišķajā veidā." (Tom 2, Wit. Ger., Fol. 191}
82 "Jo šeit tev jāstāv stingri un jāsaka: kur Kristus ir klāt pēc savas dievišķības, tur Viņš ir dabiska, dievišķa persona un arī dabiski un personiski ir tur, - kā to apliecina Viņa ieņemšana mātes miesās. Jo, ja Kristum bija jābūt Dieva Dēlam, Viņam vajadzēja arī dabiski un personiski atrasties mātes miesās un tapt cilvēkam. Ja nu Kristus visur, kur Viņš ir, ir dabiski un personiski, tad Viņam tur jābūt kā cilvēkam; jo tās nav divas nošķirtas personas, bet gan viena vienīga persona: kur tā ir, tur tā ir viena nedalīta persona, un, kur vari sacīt: "Šeit ir Dievs." Tur tāpat jāsaka arī: "Arī Kristus, cilvēks, ir šeit." Un, ja tu rādītu kādu vietu, kur ir Dievs, bet nav cilvēka, - līdz ar to persona jau tiktu dalīta, jo tad es patiesi varētu sacīt: šeit ir Dievs, kas nav cilvēks un vēl nekad nav cilvēks tapis.
83 Bet man lai šāda Dieva nav! Jo no tā būtu jāsecina, ka vieta un telpa varētu šķirt Kristus dabas vienu no otras un sadalīt personu, turpretim - ne nāve, ne visi velni nespēj taču (šīs dabas) šķirt, nedz atraut vienu no otras.
84 Un man paliktu tikai tāds vājš Kristus, kas ne vairāk kā vienā atsevišķā vietā būtu reizē dievišķa un cilvēciska persona, turpretī citās vietās - tikai atšķirts Dievs un dievišķa persona bez cilvēciskuma. Nē, draugs, kad vien tu runā par Dievu, tur tev jārunā arī par Viņa cilvēciskumu; tās (dabas) nav šķiramas un atdalāmas viena no otras; (Kristū) ir tapusi viena persona, un tā no sevis nenošķir cilvēciskumu."
85 Grāmatiņā par Dāvida pēdējiem vārdiem, kuru Luters sarakstījis neilgi pirms nāves, ir sacīts: "Pēc otras, laicīgās, cilvēciskās dzimšanas Viņam arī dota Dieva mūžīgā vara, taču laikā, ne no mūžības. Jo Kristus cilvēciskums nav pastāvējis no mūžības, kā dievišķība, bet gan, kā tiek skaitīts un rakstīts, Jēzum, Marijas Dēlam, šogad ir 1543 gadi, bet kopš tā mirkļa, kad dievišķība un cilvēciskums tikuši savienoti vienā personā, šis cilvēks, Marijas Dēls, īr un tiek saukts visvarenais, mūžīgais Dievs, kam pieder mūžīgā vara, kas visu radījis un uztur per communicatīonem idiomatum, tādēļ ka Viņš ir viena persona ar dievišķību un patiess Dievs. Par to Viņš saka: "Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas.." (Mt.11:27) Un: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." (Mt.28:18) Kuram "man"? Man, - Jēzum no Nācaretes, Marijas Dēlam, dzimušam cilvēkam; no mūžības Man tā ir dota no Tēva, pirms tapu cilvēks; bet, tapdams cilvēks, esmu to saņēmis laikā, pēc cilvēciskuma, un turējis apslēptu līdz Manas augšāmcelšanās un debesbraukšanas laikam, lai tā tad atklātos un tiktu pasludināta, kā Sv. Pāvils saka: "[Viņš] paaugstināts par Dieva Dēlu spēkā." (Rom.1:4) Jānis saka - "apskaidrots" (Jņ.17:10; Tom.5, Ger, Wit., Fol 545).
86 Līdzīgas liecības atrodamas Dr. Lutera rakstos, bet īpaši grāmatās - ka šie vārdi vēl stāv stingri un Lielajā apliecībā par Svēto Vakarēdienu; lai izteiktos kodolīgi, uz šiem rakstiem šajā artikulā, tāpat kā par Svēto Vakarēdienu, kā iepriekš minēts, esam gribējuši šeit norādīt, kā labi pamatotiem skaidrojumiem par Kristus godību pie Dieva labās rokas un Viņa derību.
87 Tādēļ mēs uzskatām par kaitīgiem maldiem to, ka Kristum pēc Viņa cilvēciskuma Šāda godība tiek noliegta, tādējādi atņemot kristiešiem augstāko mierinājumu, kas viņiem dots iepriekš norādītajā viņu Galvas, Ķēniņa, Augsta Priestera klātbūtnes apsolījuma; Kristus apsolījis, ka pie viņiem (kristiešiem) būs nevien Viņa dievišķība - kura mums, nabaga grēciniekiem, ir kā rijīga uguns sausiem rugājiem - bet gan Viņš, - Viņš, cilvēks, kas ar mācekļiem ir runājis, kas savā pieņemtajā cilvēciskajā dabā pieredzējis visas bēdas, tādēļ arī spēj mums kā cilvēkiem un saviem brāļiem līdzi ciest; Viņš grib būt pie mums visās mūsu grūtībās - arī pēc tās dabas, pēc kuras Viņš ir mūsu brālis un mēs esam miesa no Viņa miesas.
88 Tādēļ mēs vienprātīgi ar sirdi un muti noraidām un nosodām visus maldus, kuri nesaskan ar iepriekš sniegto mācību, kā arī ir pretrunā praviešu un apustuļu rakstiem, skaidrajiem (pieņemtajiem un atzītajiem) simboliem un mūsu kristīgajai Augsburgas ticības apliecībai:
89 1) ja kāds tic vai māca, ka Kristus cilvēciskā daba personas vienības dēļ ir sajaukta kopā ar dievišķo vai pārvērsta tajā;
90 2) tāpat - ka cilvēciskā daba Kristū ir visur klātesoša tādā pašā veidā kā dievišķā - kā bezgalīga būtība, pēc savas dabas būtiskās īpašības un spēka;
91 3) tāpat - ka cilvēciskā daba Kristū pēc savas substances un būtības jeb būtiskajām īpašībām ir kļuvusi līdzīga dievišķajai dabai;
92 4) tāpat - ka Kristus cilvēciskums telpiski izplatīts visās vietās debesīs un virs zemes, kas tomēr nav piedēvējams dievišķībai. Bet Kristus caur savu dievišķo visspēcību ar savu miesu, kuru Viņš licis pie Dieva godības un varenības labās rokas, var būt klāt, kur vien vēlas, īpaši tur, kur Viņš šādu savu klātbūtni - kā Svētajā Vakarēdienā - ir apsolījis Savā vārdā; to Viņa visspēcība un gudrība itin labi var paveikt, nemainot un neatceļot Viņa patieso cilvēcisko dabu;
93 5) tāpat - ka par mums ir cietusi un mūs atpestījusi tikai un vienīgi Kristus cilvēciskā daba, ar kuru Dieva Dēlam ciešanās nav bijis nekā kopīga;
94 6) tāpat - ka Kristus tikai pēc savas dievišķības ir klātesošs pie mums virs zemes sludinātajā vārdā un pareizā svēto sakramentu lietojumā un Kristus klātbūtne nekādā ziņā neattiecas uz Viņa pieņemto cilvēcisko dabu;
95 7) tāpat - ka pieņemtā cilvēciskā daba Kristū nekādā veidā nekomunicē ar dievišķo spēku, varenību, gudrību un augstību īstenība un patiesība, bet tām kopīgs vienīgi nosaukums un vārds.
96 Šos un visus pārējos maldus, kuri ir pretrunā ar iepriekš sniegto mācību un nesaskan ar to, mēs noraidām un nosodām kā skaidrajam Dieva vārdam, svēto praviešu un apustuļu Rakstiem un mūsu kristīgajai ticībai un apliecībai pretējus un mudinām visus kristiešus (tā kā Kristus Svētajos Rakstos tiek saukts par noslēpumu, pret kuru visi ķeceri satriec savas galvas), lai viņi necenstos vīzdegunīgi jaukties šādos noslēpumos ar savu saprašanu, bet gan līdz ar apustuļiem vienkārši ticētu, aizverot saprāta acis un sagūstot savu prātu paklausībā Kristum, saņemtu mierinājumu un arvien priecātos, ka mūsu miesa un asinis Kristū tik ļoti paaugstinātas pie Dieva godības un visvarenības labās rokas. Tā noteikti atradīsim pastāvīgu mierinājumu visās nelaimēs un paliksim droši pasargāti no kaitīgiem maldiem.
|
